— Lieliski! Tēvs jau cerēja jūs ceļā sastapt, jo viņš brauca to pašu ceļu un bija arī jums šo ceļu aprakstījis.
— Bet, ja viņš arī būtu mani sastapis, tad šaubos, vai viņš mani būtu pazinis, jo pa šo laiku esmu pārvērties.
— Ak, asinsradniecības balss, — teica Monte-Kristo.
— Ak jā, asinsradniecības balss, to es biju aizmirsis, — teica jaunais cilvēks.
— Tagad vēl tikai viens jautājums, — teica Monte-Kristo, — sagādā rūpes jūsu tēvam: kā jūs esat dzīvojis pa šo šķiršanās laiku; kā jūs turējuši vajātāji, vai ir tikusi piegriezta vērība jūsu augstajam dzimumam, vai nav kaitēts ja ne jūsu fiziskajai, tad varbūt morālai veselībai?
— Grāfa kungs, — jaunais vīrietis stostījās gluži iztrūcies, — es ceru, ka nepareizās ziņas nebūs…
— Es, mans kungs, vispirms dzirdēju par jums no lorda Vilmora, filantropa. Es dzirdēju, ka jūs esot bijis bēdīgos apstākļos, bet es tālāk nejautāju. Viņš teica, ka gribot jums atkal gādāt to vietu, kāda jums pasaulē pēc taisnības pienāktos, gribot atrast jūsu tēvu; un, kā liekas, ir viņu atradis, jo tēvs ir šeit. Viņš man tad vēl vakar paziņoja par jūsu ierašanos un lūdza nokārtot dažus jūsu īpašuma jautājumus; tas ir viss,
ko es zinu. Vilmors ir savādnieks, bet ari bagāts kā Kalifornijas zelte bedres un var, sevi neizputinādams, uzņemties lielus izdevumus, tāpēc es, apņēmos kļausit viņa priekšrakstiem naudas ziņā. Tagad neņemiet man ļaunā, ka jums vēl jautāšu, jo esmu apņēmies jūs dažā ziņā vadīt, — vai jūs nejūtaties mazliet svešs tanī pasaulē un tanīs augstajās aprindās, kurās jums tagad pienāksies dzīvot?
— Grāfa kungs, — teica jaunais cilvēks, kurš nu bija ticis atkal drošs, — šinī ziņā nebūt neraizējaties: laupītāji, kuri laikam no paša sākuma domāja mani atkal pārdot tēvam, pūlējās manu personisko vērtību ne vien uzturēt, bet pat vēl pavairot. Es tātad baudīju diezgan labu audzināšanu un izglītību un tiku turēts apmēram tā, kā senlaikos vergi, kurus mācīja dažādās mākslās, par ārstiem, valodniekiem un filozofiem, lai vēlāk par viņiem tirgū dabūtu jo lielāku maksu.
Monte-Kristo apmierināts pasmējās; viņš, kā likās, tik daudz nebija gaidījis no jaunā Kavalkanti.
— Bez tam, — turpināja jaunais cilvēks, — man liekas, ja man trūktu izglītības jeb, pareizāk, smalkas iznesības, augstākā sabiedrībā ievēros manu nelaimi, kas pavadīja manu bērnību un jaunību, un būs pret mani saudzīgi.
— Nu, labi — teica Monte-Kristo, — dariet, ko gribat, grāfa kungs, tā ir jūsu vaļa, bet, goda vārds, es par visiem šiem notikumiem nevienam nesacīšu ne pušplēstu vārdu. Jūsu pagātne ir vesels romāns, un pasaule, kura dievina romānus grāmatās, nelabprāt grib nodoties tiem, kuri risinās dzīvē, lai tie būtu vai apzeltīti. Uz to es jūs daru uzmanīgu, grāfa kungs, tiklīdz jūs vienam pastāstīsit savu aizgrābjošo stāstu, tūdaļ to stāstīs visa pasaule nezin kādā sagrozītā veidā. Jūs nebūsit vairs atkal atrasts, bet uz ielas atrasts bērns.
— Redzu, ka jums ir taisnība, grāfa kungs, — teica Andrea, neviļus nobālēdams no grāfa ciešā, asā skatiena, — tās tiešām ir diezgan lielas nepatikšanas.
— Ak, jums nevajag iedomāties, ka viss ir pārāk ļauni, — piebilda Monte-Kristo, — jo citādi varētu, vienu kļūdu novēršot izdarīt daudz muļķību. Nē, jūs kā gudrs, jauns cilvēks viegli atradīsit īsto -ceļu, kā izturēties, raudzīsit ar goda liecībām un cienīgām pazīšanām apkarot visu, kas jūsu pagātnē bijis noslēpumains.
Andrea, acīm redzot, arvien vairāk apjuka.
— Es labprāt jums piedāvātu šo pakalpojumu, bet esmu pārāk neticīgs i un arī pret sevi saceļu neticības jūtas; es neuzticos pat saviem draugiem.
Tāpēc šāda loma man neder, un es tiktu izsvilpts kā vājš aktieris…
— Bet, grāfa kungs, — iedrošinādamies teica Andrea, — ievērojot jūsu draudzību ar lordu Vilmoru, kurš mani taču novēlēja jūsu apsardzībai…
— Jā, protams, — teica Monte-Kristo, — bet lords Vilmors man neslēpa, ka jūsu jaunība ir bijusi diezgan trakulīga. Ak, es nebūt neprasu kaut kādu atzīšanos no jums, — grāfs iesaucās, kad redzēja, ka Andrea gribēja kaut ko teikt, — bez tam jau jūsu tēvs būs šeit, tā ka jums citu padomdevēju nevajadzēs. Jūs viņu redzēsit, viņš ir drusciņ stīvs un stingrs, drusku patētisks, kā jau vecs kareivis, kurš kopš sava astoņpadsmitā gada ir austriešu karadienestā. Neviens pie mums no austriešiem neprasa daudz izglītības. Vispār viņš tomēr kā tēvs ir pietiekami labs, to jūs man varat droši ticēt.
— Ak, jūs mani nomierināt, grāfa kungs, es tik ilgi biju šķirts no viņa, ka nemaz vairs viņu neatceros.
— Un tad, jūs zināt, ka liela bagātība nosedz katru vainu, — piebilda Monte-Kristo.
— Tātad mans tēvs tiešām ir ļoti bagāts?
— Miljonārs… 500000 liru ienākumu!
— Tātad, — teica Andrea, — es… atradīšos patīkamā stāvoklī?
— Vispatīkamākajā, mans jaunskungs; viņš jums pa visu laiku, kamēr uzturēsities Parīzē, dod piecdesmit tūkstošu liru rentes gadā.
— Ak, tādā gadījumā es mūžam palikšu šeit.
— Hm! Kas var nākotni izdibināt, jaunais cilvēk? Cilvēks domā, Dievs dara.
Andrea nopūtās.
— Bet, — viņš teica, — kamēr vien es palieku Parīzē — un nekāda vara mani no šejienes neaizvedīs projām… tikmēr man tiks izmaksāti piecdesmit tūkstoši liru?
— Katrā ziņā.
— No mana tēva bagātības? — jautāja Andrea ar rūpēm.
— Jā, bet lords Vilmors garantēs, kurš uz jūsu tēva vēlējumu ir jums atvēris kredītu ik mēnešus 4000 franku pie Danglāra kunga, viena no drošākajiem baņķieriem Parīzē.
— Un vai mans tēvs domā ilgi palikt Parīzē — atkal nemierīgi jautāja Andrea.