— Tikai dažas dienas, jo viņa dienests atļauj viņam tikai triju nedēļu atvaļinājumu.
— Ak, mans mīļais tēvs! — iesaucās Andrea, būdams acīm — redzami priecīgs par tēva aizbraukšanu.
— Nu, es negribu ilgāk aizkavēt jūsu saredzēšanos ar tēvu, pēc kā jūs tik manāmi ļoti ilgojaties. Vai jūs esat gatavs apskaut mūsu cienīgo sinjoru Kavalkanti?
— Jūs taču, es ceru, par to nešaubāties?
— Nu, labi, tad ejiet salonā, kur jūs gaida jūsu tēvs! — teica Monte- Kristo.
Andrea dziļi paklanījās grāfa priekšā un iegāja grāfa norādītajā salonā.
Grāfs sekoja viņam ar acīm, un, kad tas bija iegājis un durvis aiz sevis aizslēdzis, Monte-Kristo mazliet pabīdīja pie malas kādu gleznu, aiz kuras atradās citādi nemanāms caurums, pa kuru varēja pārredzēt visu zāli un dzirdēt, kas tur tika runāts.
Andrea aizdarīja aiz sevis durvis un tuvojās majoram, kurš tūdaļ piecēlās, tiklīdz izdzirda viņa soļus.
— Ā, mans tik dārgais un mīļais tēvs! — teica Andrea skaļā balsī, tā ka Monte-Kristo to skaidri varēja dzirdēt. — Vai jūs tiešām tas esat?
— Sveiks, mans dēls! — svinīgi teica majors.
— Pēc tik daudz gadiem šķiršanās, — teica Andrea, aizvien vēl atpakaļ lūkodamies uz durvīm, — kāda laime tagad atkal redzēties!
— Tiešām, šķiršanās bija ilga, — apstiprināja majors.
— Vai mēs neapkampsimies, mans kungs? — teica Andrea.
— Kā tu vēlies, mans dēls, — atbildēja majors.
Un abi apkampās, kā aktieri uz skatuves dara, uzlikdami viens otram galvu uz pleca.
— Tātad nu mēs esam atkal savienoti?
— Mēs esam savienoti, — atkārtoja majors.
— Lai nekad vairs nešķirtos?
— To nu vēl redzēsim; es domāju, tu, mans dēls, uzskati Franciju par savu otro tēviju?
— Tas ir, — atbildēja Andrea, — es būtu ļoti bēdīgs, ja man vajadzētu Parīzi atstāt.
— Un es, kā tu sapratīsi, nevarētu nekur citur dzīvot kā vien Lukā. Tātad es, cik vien ātri varēdams, atgriezīšos atpakaļ Itālijā.
— Bet pirms jūs aizbraucat, mīļais papa, jūs man taču dosit tos papīrus, ar kuriem es varētu pierādīt, no kādām asinīm esmu cēlies.
— Bez šaubām, tāpēc vien es jau esmu atbraucis, lai mums nevajadzētu vēlreiz sākt vienam otru meklēt.
— Nu, un papīri?
— Šeit tie ir.
Andrea kāri paķēra savu krustāmo zīmi un sava tēva laulājamo zīmi un izlasīja tās ar labvēlību un reizē ar lielāko interesi, kā jau krietns dēls.
Kad viņš bija beidzis, viņa sejā atspīdēja neaprakstāms prieks, viņš ar savādu smaidu uzlūkoja majoru un sacīja īstā toskāniešu izloksnē:
— Ā! Tātad Itālijā nav ne cietumu, ne galeru?
Majors lepni izgāza krūtis.
— Un kāpēc tāds jautājums? — viņš vaicāja.
— Ka tur var bez soda pagatavot šādus papīrus. Par vienu pašu no šiem papīrīšiem šeit Francijā jums, mīļais tēt, liktu piecus sešus gadus notupēt Tulonas cietumā.
— Kas tie par jokiem? — teica itālietis, pūlēdamies pieņemt majestātisku izskatu.
— Cik jums samaksāja, mans mīļais Kavalkanti, — teica Andrea, majora roku spiezdams, — ka jūs ļaujaties saukties par manu tēvu?
Majors gribēja kaut ko atbildēt.
— Cst! — klusi teica Andrea. — Es gribu jums dot vaļsirdības paraugu, es dabūju ik gadus piecdesmit tūkstošu par to, ka esmu jūsu dēls; tātad jūs redzat, ka man nekad nenāks prātā liegt jums to godu, ka jūs esat mans tēvs.
Majors nemierīgi paskatījās apkārt.
— Ē, ko, esiet mierīgs, — teica Andrea, — mēs esani vieni, bez tam mēs arī runājam itāliski.
— Nu, tad labi! — teica vīrs no Lūkas. — Es dabūju piecdesmit tūkstošu franku vienreiz pa visām reizēm.
— Kavalkanti kungs, — teica Andrea, — vai jūs ticat pasakām?
— Nē, citādi gan ne, bet tagad man gandrīz vai gribētos ticēt.
— Vai tad jums ir pierādījumi?
Majors izvilka no kabatas pilnu sauju ar zelta gabaliem.
— Rokām taustāmi pierādījumi, — teica jauneklis.
— Tātad jūs domājat, ka es varu ticēt tiem solījumiem, kas man doti?
— To es domāju.
— Un ka šis krietnais grāfs to izpildīs.
— Visos sīkumos. Bet, lai sasniegtu šo mērķi, jūs saprotat, mums jānospēlē mūsu lomas.
— Kā tā?
— Man kā labam tēvam…
— Un man kā padevīgam dēlam.
— Tā ka nu jūs tik ļoti vēlaties, ka būtu no manis cēlies.
— Kas? Es?
— Ā, velns! Vai es zinu?.. Nu tie, kas jums rakstījuši?
— Vai jūs neesat saņēmis nekādu vēstuli?
— Kā tad, protams!
— No kā?
— No kāda abata Buzoni, — atteica majors.
— Kuru jūs nepazīstat?
— Kuru nekad neesmu redzējis.
— Ko jums ziņo šī vēstule?
— Vai jūs mani nenodosit?
— Es sargāšos to darīt, jo mūsu intereses taču ir kopīgas un nedalāmas.
— Tad palasiet pats!
Un Andrea klusi lasīja:
— „Jūs esat nabags, Jūs sagaida nelaimes pilnas, vārgas vecumdienas. Vai Jūs negribat būt bagāts, vismaz dzīvot pārticis?
Brauciet tūdaļ uz Parīzi! Tur nonākot, ejiet uz grāfa Monte- Kristo namu, ieeja no E1 izejas laukiem 30, un Jūs atradīsit pie viņa Jūsu dēlu no marķīzes Korsināri, kurš Jums tika nolaupīts piecu gadu vecumā. Šis dēls saucas Andrea Kavalkanti. Lai jūs nevarētu šaubīties par maniem labiem nolūkiem, tad pielieku šeit klāt:
1) vekseli par diviem tūkstošiem četriem simtiem liru Toskānas naudā, kuras Jums izmaksās Goci banka Florencē;
2) vēstuli grāfam Monte-Kristo Parīzē, no kura Jūs saņemsit četrdesmit astoņus tūkstošus liru. Pie grāfa Jums jāierodas 26. jūnijā pulkstens septiņos vakarā.
Abats Buzoni
— Tātad viss ir pareizi, — teica Andrea.
— Kā? Kā ir pareizi? Ko jūs gribat ar to sacīt? — jautāja majors.