— Es saku, ka es esmu saņēmis puslīdz vienāda satura vēstuli.
— Jūs? — jautāja majors.
— Jā, es.
— No abata Buzoni?
— Nē, — atteica Andrea.
— No kā tad?
— No kāda angļa, lorda Vilmora, kurš mēdz saukties par jūras brau cēju Sindbadu.
— Un kuru jūs tikpat maz pazīstat kā es abatu Buzoni? — jautāja majors.
— Tā ir gan, bet vienā ziņā es esmu pārāks par jums.
— Vai jūs viņu esat redzējis?
— Jā, vienu reizi.
— Un kur? — jautāja majors.
— Ā, tas jau tieši ir tas, ko es nevaru jums teikt. Tad jūs zinātu tikpat daudz kā es. Kam tas ir vajadzīgs?
— Un kas tanī vēstulē ir sacīts? — atkal jautāja majors.
— Še, palasieties! — teica Andrea un pasniedza viņam kādu vēstuli.
„Jūs esat nabags," tur bija rakstīts, „bēdīga nākotne gaida Jūs; vai Jūs
gribat, ka Jums būtu pazīstams vārds, ka Jūs būtu brīvs un bagāts?"
— Vai, velns! — iesaucās Andrea. — Ko tur vēl ilgi gaidīsi? Zināms, gribu! — un viņš apgriezās riņķī apkārt uz papēža.
„Iesēdieties pasta ratos, kurus atradīsit Nicā pie Dženovas vārtiem! Brauciet pār Turīnu, Šamberī un Bovazīno tiltu! Jūnija 26. dienā pilkst. 7 vakarā lieciet pieteikties grāfam Monte-Kristo Elizejas laukos 30 un apprasieties pēc sava tēva! Jūs esat marķīza Bartolomeo Kavalkanti un marķīzes Olivas Korsināri dēls, kā pierāda papīri, kurus Jums nodos grāfs un kuru pamata Jūs varēsiet uzstāties Parīzes smalkākās aprindās. Ik gadus rente, 50000 liru liela, dos Jums iespēju dzīvot pa savai kārtai. Šeit klāt pielikts vekselis par 5000 liru, kuri saņemami pie Fereia kunga, baņķiera Nicā, un vēstule grāfam Monte-Kristo, kurā es viņam uzdodu par Jums gādāt.
Sindbads, jūras braucējs."
— Hm! — noteica majors. — Tas ir ļoti jauki!
— Ko? Vai ne!?
— Vai jūs esat grāfu jau redzējis?
— Es nupat nāku no viņa.
— Un viņš visu to apstiprina?
— Visu līdz pēdējam, — teica Andrea.
— Vai jūs par visu to tiekat gudrs?
— Nudien ne.
— Viens te tiek krāpts.
— Bet visādā ziņā neviens no mums abiem.
— Nē, tas gan ne.
— Nu, tad tas mums var būt vienalga. Vai ne tā?
— Gluži pareizi, to es arī gribēju teikt. Vedīsim visu līdz galam, bet būsim uzmanīgi.
— Labi, jūs redzēsit, ka es esmu cienīgs būt jūsu partneris.
— Par to es ne acumirkli neesmu šaubījies, mans mīļais tēv.
— Jūs man darāt godu, mans dēls!
Šai mirklī parādījās Monte-Kristo, lai ienāktu zālē. Kad viņi dzirdēja grāfu nākam, abi žigli apkampās; tā Monte-Kristo viņus atrada.
— Nu, marķīza kungs, — teica Monte-Kristo, — jūs, kā es redzu, esat atradis dēlu, kas ir jums pa prātam.
— Ak, grāfa kungs, es vai priekā slāpstu!
— Un jūs, jaunais cilvēk?
— Ak, grāfa kungs, laime mani gluži apreibina!
— Laimīgais tēvs! Laimīgais dēls!' — teica Monte-Kristo.
— Tikai viens apstāklis mani skumdina, ka es esmu spiests tik drīz atkal atstāt Parīzi, — teica majors.
— Ak, mīļais sinjor Kavalkanti, — atteica grāfs, — ceru, ka neaizbrauksit, pirms būšu jūs iepazīstinājis ar dažiem saviem draugiem?
— Kā vēlaties, grāfa kungs, — atbildēja majors.
— Nu, jaunais cilvēk, — teica grāfs, — sūdziet savus grēkus!
— Kam? — jautāja Andrea.
— Nu, savam tēvam. Pastāstiet viņam, kā ir ar jūsu finansēm!
— Ā, — teica Andrea, — jūs aizskarat visvārīgāko vietu, grāfa kungs.
— Vai dzirdat, majora kungs? — teica Monte-Kristo.
— Bez šaubām, es dzirdu, — teica majors.
— Bet vai jūs arī saprotat?
— Ā, pilnīgi, pilnīgi.
— Viņš teic, ka viņam vajagot naudu, tam mīļotajam dēlam! — sacīja Monte-Kristo.
— Ko tad lai es tur daru? — atcirta majors.
— Nu, ko tad citu, jums jādod nauda, — teica grāfs.
— Man? — izbrīnījies iesaucās krietnais tēvs.
— Jā, jums!
Monte-Kristo nostājās starp abiem.
— Še ņemiet! — viņš teica Andrea, viņam iedodams paciņu bankas zīmju.
— Kas tas ir? — jautāja Andrea.
— Tā ir jūsu tēva atbilde.
— Mana tēva?
— Nu jā. Jūs viņam nupat atzināties, ka jums vajagot naudu, — teica Monte-Kristo.
— Jā, bet nu?..
— Nu, labi, viņš man ir uzdevis jums to iedot.
— Uz manas rentes rēķina? — jautāja Andrea.
— Nē, jums, lai iekārtotos.
— Ak, tavu mīļu tēvu! — iesaucās Andrea.
— Klusu! — atgādināja viņam Monte-Kristo. — Jūs taču redzat, ka viņš negrib, ka es viņu saucu par devēju.
— Es protu cienīt šādu smalkjūtību, — atteica Andrea, iebāzdams bankas zīmes kabatā.
— Labi, — teica Monte-Kristo, — tagad ejiet, mani kungi!
— Un kad mums būs gods atkal redzēt grāfa kungu? — iejautājās majors Kavalkanti.
— Ak jā, kad mums būs gods? - jautāja arī Andrea.
— Sestdien, kad jums tā patīk… jā… atcerieties labi… sestdien. Tad es savā villā Oteilā esmu vairākas personas ielūdzis uz dineju, citu vidū arī baņķieri baronu Danglāru, jūru baņķieri; tam es jūs stādīšu priekšā, lai viņš zinātu, ka jums var izmaksāt naudu. Oteilā, Fontēnas ielā 30, sestdien.
— Vai jānāk parādes uniformā? - paklusi iejautājās vecais majors.
— Kā tad: lielā uniformā, Goda Krusts pie krūtīm, īsās biksēs un zeķēs.
— Un es? — jautāja arī Andrea.
— Ak jūs — ļoti vienkārši: melni pantaloni, lakas zābaki, balta veste, melni vai zili svārki, gara kravate. Jo vienkāršāks būs jūsu uzvalks, jo labāku iespaidu jūs atstāsit, jo jūs esat pazīstams kā bagātnieka dēls. Ja jūs pērkat zirgus, tad ņemiet no Devedeja, un, ja gribat iegādāties faetonu braukšanai, ejiet pie Batistena!
— Ap kuru stundu mēs varam ierasties? — jautāja jaunais cilvēks.
— Ap pulkstens pusseptiņiem.
— Labi, mēs noteikti ieradīsimies, — teica majors, paņemdams savu cepuri.