Abi Kavalkanti sveicināja grāfu un aizgāja.
Monte-Kristo piegāja pie loga un redzēja viņus roku rokā ejam pa pagalmu.
— Tiešām, — viņš teica, - tie ir divi velna blēži! Žēl, ka viņi tiešām nav tēvs un dēls!
Tad viņš iesaucās pēc dažu acumirkļu drūmām pārdomām.
— Un nu pie Moreļiem! Es domāju, ka mani riebums sagrauž vēl vairāk nekā ienaids.
XIX
Dārzs
Maksimiliāns Morelis savā augļu dārzā blakus Vilfora parkam gaidīja jau labu laiku un aizvien palūkojās caur dēļu sienu un klausījās, vai smiltis nečirkst zem āda kurpītēm. Pēdīgi viņš izdzirda soļu skaņas un drīz ieraudzīja divas ēnas. Valentīna nebija viena, viņai līdzās gāja Eiženija Danglāra jaunkundze. Ar mīloša cilvēka smalko taktu Maksimiliāns uzminēja, ka Valentīnu ir aizkavējuši viesi un nu bija nākusi viņam rādīt, kāds kavēklis gadījies. No savas pavadones nepamanīta, Valentīna bija arī paspējusi uzmest Maksimiliānam skatienu, kuru viņš iztulkoja tā:
«Pacieties, draugs, es citādi nevaru."
Maksimiliāns arī cietās un kavēja sev laiku, salīdzinādams abas tik nevienādās meitenes: šo maigo gaišmati ar dziļo skatienu un no neizsakāmām rūpēm saliekto stāvu, kas atgādināja sēru vītolu, un blakus šo tumšmati ar lepnajām acīm un slaiko augumu; viņš, protams, deva priekšroku savai gaišmatei.
Beigās meitenes aizgāja, un drīz pēc tam atkal parādījās Valentīna, šoreiz viena pati; viņa nāca lēni un vispirms atsēdās uz kāda sola, no kurienes lūkojās visapkārt, vai kāds ziņkārīgs skatiens viņai neseko. Tikai tad viņa pienāca pie sētas.
— Sveika, Valentīni — teica kāda balss.
— Sveiks, Maksimiliān! Es liku jums gaidīt, bet jūs pats redzējāt, kas mani aizkavēja nākt.
— Jā, es pazinu Danglāra jaunkundzi, bet es nedomāju, ka jūs esat tādas draudzenes; jūs tērzējāt tik sirnīgi kā divas pansijas biedrenes, kas viena otrai izkrata savus sirds noslēpumus.
— Nē, draudzens mēs neesam, bet viņa man tiešām atzinās, ka viņai esot pretīgas precības ar Morserfa kungu, kuru vecāki viņai nodomājuši; un es tad no savas puses arī atzinu, ka es uzskatu par nelaimi precēt d'Epinē kungu. Es runāju par to, kuru nemīlu, un domāju pat to, kuru mīlu…
— Mīļā Valentīna! — iesaucās Maksimiliāns. — Cik jūs aizvien esat laba, un jums ir tas, kas trūkst Danglāra jaunkundzei un kas viņai nekad nebūs: tas ir neizskaidrojamais maigums, kas sievietei ir tas pats, kas puķēm smarža, augļiem — aromāts; jo nav pietiekami, ka puķes un augļi būtu skaisti no izskata.
— Tā ir jūsu mīlestība, kas jums liek tā domāt, Maksimiliān.
— Nē, Valentīna, nē. Lūk, es redzēju jūs kopā ar Danglāra jaunkundzi, un, kaut gan es pilnīgi atzīstu viņas skaistumu, tomēr es nesaprastu, kā viņā kāds varētu iemīlēties.
— Nu ja, viņa man teica, ka viņa nevienu nemīlot, ka viņai riebjoties precēšanās, ka viņas lielākais prieks būtu vest brīvu, neatkarīgu dzīvi un ka viņa gandrīz vai varētu vēlēties, lai viņas tēvs zaudē savu mantu, lai viņa varētu tikt par mākslinieci kā viņas draudzene Luīza d'Armili, — bet labāk runāsim paši par sevi, mums ir tikai desmit minūtes laika.
— Ak, mans Dievs! — izbijies iesaucās Maksimiliāns, — kas tad ir noticis, Valentīna, ka jums tik drīz mani atkal jāatstāj? Šīs piecas minūtes, kurās es jūs varu uzlūkot, klausīties jūsu mīļo balsi, nu man ir vienīgā alga par visu ilgo gaidīšanu un ilgošanos.
— Es pati nezinu, Maksimiliān, kas noticis, Vilfora kundze likusi mani lūgt aiziet pie viņas uz kādu pārrunu, kas attiecoties uz daļu no manas mantības… Ak, mans Dievs, lai viņi taču ņem šo mantību, es esmu diezgan bagāta arī ir bez tās, bet, kad viņi man to atņēmuši, lai tad ļauj man brīvību un liek mieru; jūs mani, mīļais Maksimiliān, nemīlēsiet mazāk, kaut es arī būtu nabaga.
— Ak, aizvien, aizvien es jūs mīlēšu, kas man cits vajadzīgs, ka tikai mana Valentīna būtu pie manis! Ka tikai to neviens man nevarētu atņemt! Bet kas tās par pārrunām? Vai jūs nebaidāties, Valentīna, ka tās varētu attiekties uz jūsu precībām?
— Tā es nedomāju.
— Tomēr, klausieties, Valentīna, un nebaidieties, jo, kamēr es būšu dzīvs, nevienai citai nepiederēšu.
— Jūs domājat mani ar to mierināt, Maksimiliān?
— Piedodiet! Jums taisnība. Es esmu ārprātīgs. Nu, labi! Es gribēju sacīt, ka nupat iepazinos ar Albēru de Morserfu.
— Nu, un?..
— Un Franss ir viņa draugs, kā jūs zināt.
— Jā, nu-u?
— Nu, viņš dabūjis no Fransa vēstuli, kurā tas sakās drīzi pārbraukt mājās uz Parīzi.
Valentīna nobāla un atspiedās pret sētmali.
— Ak, mans Dievs! — viņa teica. — Kad tā būtu! Bet nē, tad uzaicinājums nebūtu nācis no Vilfora kundzes.
— Kāpēc?
— Kāpēc… es nevaru to skaidri pateikt… bet man liekas, ka Vilfora kundze, tieši nepretodamās šim precībām, tomēr netur uz tām labu prātu.
— Ak, Valentīna, es domāju, es vēlreiz sākšu Vilfora kundzi gandrīz vai dievināt.
— Nē, nē, nepārsteidzieties ar to, Maksimiliān! — teica Valentīna, skumīgi smaidīdama.
— Nu, kad viņai šīs precības nav pa prātam un viņai varbūt izdotos tās izjaukt, vai tad nevarētu viņu ieinteresēt uz citām precībām?
— Nē, tas nav cerams, — atteica Valentīna, — ne viens vai otrs vīrs Vilfora kundzei ir pretīgs, bet pašas precības.
— Kā tā — precības? Kad viņa tā nicina laulības dzīvi, kāpēc tad viņa pati precējās?
— Jūs mani nesaprotat, Maksimiliān, klausieties: pirms gada izsacīju vēlēšanos iet klosterī; viņa šādu manu priekšlikumu uzņēma ar prieku, kaut gan goda pēc nožēloja un raudzīja mani atrunāt; pat mans tēvs, man liekas, paklausot viņas pierunāšanai, bija ar mieru ar manu priekšlikumu. Tikai mans vectēvs atturēja mani. Jūs neticēsit, Maksimiliān, cik daudz uguns ir šinīs sirmgalvja acīs, kurš tikai mani visā pasaulē mīlē un, lai Dievs man piedod, ja tā nav taisnība, — kurš arī no manis vienas pašas tiek mīlēts. Kad jūs zinātu, kā viņš mani uzlūkoja, kad dabūja zināt par manu nodomu, kāds pārmetums bija viņa skatienā un asarās, kas lēni ritēja pār viņa nedzīvajiem vaigiem, bez žēlabām, bez nopūtām! Ak, Maksimiliān, tad es sajutu tā kā sirdsapziņas pamošanos; es nometos ceļos pie viņa kājām un saucu: „Piedod, piedod, manu tēv! Lai ar mani dara, ko grib, es jūs nekad neatstāšu!" Tad viņš pacēla acis pret debesīm. Maksimiliān, man vēl daudz nāksies ciest… bet šis mana nabaga vecā vectēva skatiens ir mani jau iepriekš par visu atalgojis.