— Mīļā Valentīna, jūs esat eņģelis, un es tiešām nezinu, ar ko es esmu to pelnījis, kad, pa labi un kreisi kapādams beduīnu galvas, esmu ieguvis jūsu skaisto sirdi. Bet sakiet man taču, Valentīna, — kāda interese Vilfora kundzei, ka jūs paliktu neprecēta?
— Vai es jums neteicu nupat, Maksimiliān, ka esmu bagāta, ļoti bagāta? Man no mātes puses ir gandrīz vai 50000 liru gada ienākumu; mans vectēvs un vecmāte, marķīzs un marķīze Senmerāni, atstās man tikpat daudz, Nuartjē kungs izrāda nodomu iecelt mani par savu vienīgo mantinieci. Tātad, protams, mans pusbrālis Eduārs, kuram no savas mātes puses nav sagaidāms nekāds mantojums, salīdzinot ar mani, ir nabags. Kad es nu palieku mūķene, tad visa mana manta nonāktu atpakaļ manam tēvam un no tā atkal visa dēlam Eduāram.
— Ak, cik savāda ir šī mantkārība tik skaistai, jaunai sievai!
— Apdomājiet, Maksimiliān, ka viņa to dara nevis sevis, bet gan sava dēla dēļ,un ka tāpēc tas, ko jūs viņai pārmetat kā noziegumu, no mātes mīlestības viedokļa ir gandrīz vai nopelns un tikums.
— Bet kā būtu, Valentīna, ja jūs atsacītos no šis mantas vienas daļas par labu savam pusbrālim?
— Kā lai es iedrošinos to piedāvāt sievietei, kura pastāvīgi runā par savu nesavtību un par mantas nicināšanu?
— Valentīna, — teica Maksimiliāns pēc starpbrīža, — mana mīlestība man no paša sākuma ir bijusi svēta, un es to kā svētu esmu apsedzis ar godbijības plīvuru un ieslēdzis savas sirds dziļumos. Neviena dzīva dvēsele pasaulē, arī mana māsa, nekā nezina par šo mīlestību. Vai tomēr, Valentīna, jūs neatļautu man kādam draugam par viņu minēt?
Valentīna nodrebēja.
— Kādam draugam? — viņa teica. — Ak, mans Dievs, Maksimiliān, mani drebuļi pārņem, kad dzirdu jūs tā runājam! Draugam! Un kas ir šis draugs?
— Klausieties, Valentīna, vai jūs jebkad esat sajutusi pret kādu cilvēku tās simpātijas, kas jūs no pirmā acumirkļa velk pie viņa, tā kā jums liekas, it kā jūs viņu jau sen pazītu, un jūs jautājat pali sev, kur un kad jūs viņu esat redzējusi, un beigās iedomājaties, ka tas varbūt bijis kādā citā pasaulē un šī simpātija ir tikai atmiņa no viņpasaules?
— Jā.
— Nu, labi! To es pirmo reizi sajutu tad, kad redzēju kādu ārkārtējo vīru.
— Ārkārtēju vīru?
— Jā.
— Kuru jūs tātad jau sen pazīstat?
— Tikai astoņas vai desmit dienas.
— Un vīru, kuru jūs pazīstat tikai astoņas vai desmit dienas, jūs saucat par savu draugu? Ak, Maksimiliān, es domāju, ka jūs vairāk skopojaties ar drauga vārdu!
— Jums, ar prātu domājot, taisnība, Valentīna, bet sakiet, ko gribat, nekas mani nevarēs atraut no šīs instinktam līdzīgās sajūtas. Es domāju, ka šim vīram pie visa, kas man vēl labs nākamībā gadīsies, būs daļa; viņa dziļais skatiens liekas manu likteni caurskatām, viņa varenā roka to vadām.
— Tātad viņš ir kāds pareģis! — Valentīna teica smiedamās.
— Tiešām, es bieži tā domāju… bet labā nozīmē.
— Ak, — Valentīna atbildēja skumjīgi, — iepazīstiniet tad mani arī ar šo vīru, lai viņš man pasaka, vai mīlestība man atmaksās par visu to, ko esmu cietusi, un kas man vēl būs jācieš!
— Mana nabaga draudzene! Bet jūs jau viņu pazīstat; viņš ir tas, kas jūsu pamātei un jūsu mazajam pusbrālim glābis dzīvību.
— Grāfs Monte-Kristo?
— Jā.
— Ā, — iesaucās Valentīna, — tas nekad nevar būt mans draugs! Viņš ir pārāk labs draugs manai pamātei.
— Grāfs draugs jūsu pamātei? Tā mans instinkts mani nevar vilt, jūs laikam maldāties, Valentīna.
— Ak, ja jūs zinātu, Maksimiliān! — teica Valentīna. — Nav jau vairs Eduārs tas, kas valda mūsu mājās, bet grāfs. Viņu Vilfora kundze visādi uzmeklē, viņu cienī kā visas cilvēcisko zināšanu sakopojumu. Viņš tiek apbrīnots, vai dzirdat? Mana tēva apbrīnots, kurš apgalvo, ka nekad nav dzirdējis augstākas idejas izrunājam ar lielāki pārliecības spēku; viņu dievina mazais Eduārs, kurš, neskatoties uz bailēm no grāfa lielajām, melnajām acīm, viņam tūdaļ skrien pretim, tiklīdz tas parādās, un atver viņa rokas, kurās aizvien atrod kādu apbrīnojamu spēļu lietiņu; grāfs Monte- Kristo nav šeit ciemos pie mana tēva vai manas pamātes, nē, viņš šeit ir savās mājas, viņš šeit pavēl.
— Nu, labi, mīļā Valentīna, kad tā viss pie jums ir grozījies, tad jau jūs arī drīz manīsit viņa klātbūtnes iespaidu… Šim vīram tiešām, liekas, esot vara valdīt pār notikumiem, lietām un cilvēkiem. Es nekad neesmu redzējis vienkāršāku gaumi kopā ar tik lielu greznību. Viņa smaids, kad viņš mani uzlūko, ir tik salds, ka es aizmirstu, ka citi to atrod par rūgtu. Sakiet, Valentīna, — vai viņš jums tā ir uzsmaidījis? Tad jūs būsit laimīga.
— Man? — teica jaunā meitene. — Ak, mans Dievs, Maksimiliān! Viņš pat neuzlūko manis vai aizgriež savu skatienu-projām no manis. Ā, viņš nav augstsirdīgs! Vai arī viņam trūkst tā dziļā skatiena, kas ieskatās sirdīs, jo citādi viņš būtu redzējis, ka es esmu nelaimīga un atstāta, viena šinī lielajā namā. Tad viņš to iespaidu, kāds viņam ir, būtu izmantojis, mani apsargājot, un, ja jau viņš izrāda saules lomu, kā pats sakāt, būtu manu sirdi sildījis ar vienu no saviem stariem. Jūs domājat, ka viņš jūs mīl, Maksimiliān? Kā jūs to zināt? Lielam, garam virsniekam, sešu pēdu augumā kā jūs, ar garām ūsām un lielu zobenu pie sāniem, tādam katrs rāda laipnu vaigu, bet raudošu, atstātu meiteni, to katrs domā tikai samīt kājām.