— Ak, Valentīna, jūs maldāties, es zvēru jums!
— Ja būtu citādi, Maksimiliān, viņš, kas, kā liekas, grib ienākt mūsu namā, ar mani citādi apietos; bet viņš mani redz, nelaimīgo, neievēroto, uzskata, ka es viņam nekādā ziņā nevaru noderēt, un liekas mani nemaz neredzam. Un, kas zina, vai viņš, lai pielabinātos Vilfora kundzei un viņas dēlam, mani vēl nesāks vajāt? Taisnību sakot, Maksimiliān, es neesmu būt- ne, kas pelnītu, ka mani bez iemesla nicina; to jūs man esat teicis. Ak, piedodiet, — turpināja meitene, pamanīdama, kādu iespaidu viņas vārdi atstājuši uz Maksimiliānu, — esmu ļauna un saku jums par to vīru vārdus, kurus nemaz nezināju mītam manā sirdī. Lūk, es jau nemaz nenoliedzu, ka ir viņam tāds iespaids, par kādu jūs runājat, un ka tas pat uz mani attiecas, bet, kad viņš izmanto savu iespaidu, tad tas ir man kaitīgi.
— Varbūt, Valentīna, — nopūzdamies teica Morelis, — nerunāsim par to vairāk. Es viņam nekā nesacīšu.
— Ak, mans draugs! — teica Valentīna. — Redzu, ka es jūs apbēdinu. Ak, kaut es varētu satvert jūsu roku un lūgt no jums piedošanu! Bet es jau arī vairāk nekā neprasu, tikai, lai jūs mani pārliecinātu, ka jums ir taisnība. Ko tad šis grāfs Monte-Kristo jūsu labā ir darījis?
— Ak, kā lai jums to saku, Valentīna? Nekā redzama; manas simpātijas viņam arī dibinās tikai uz instinktu un ne uz prāta pierādījumiem. Vai saule ir manis labā ko darījusi? Nē, tā mani silda, un tās gaismu es redzu, tas ir viss. Vai šī, vai tā smarža ir man ko labu darījusi? Nē, tā spirdzina un līksmina manus prātus, nekā cita es nevaru teikt, tāpēc es mīlu šo smaržu. Mana draudzība viņam ir tikpat noslēpumaina kā viņa draudzība man. Es atrodu saskaņu viņa vienkāršākajos darbos, viņa slepenākās domās ar maniem darbiem un domām. Jūs smiesities par mani, Valentīna, bet, kopš es pazīstu šo vīru, man ir neprātīga ideja, it kā viss labs man nāktu no viņa. Jūs teiksit, ka trīsdesmit gadus esmu dzīvojis un izticis bez šā apsargātāja, vai ne? Un tomēr paklausieties vienu piemēru. Viņš mani šosestdien ielūdza pusdienās; tas nav nekas sevišķs, ievērojot mūsu draudzību, vai ne? Nu, labi! Ko es vēlāk dabūju dzirdēt? Jūsu vecāki arī ir ielūgti. Es ar viņiem iepazīšos, un, kas zina, kas viss var iznākt no šīs sastapšanās? Tie visi ir acīmredzot ļoti vienkārši apstākļi, bet es tajos redzu kaut ko, par ko brīnos; es smeļu no viņiem cerību, par kuru pats brīnos. Es domāju, ka grāfs, šis dīvainais vīrs, kas visu uzmin, grib mani savest kopā ar Vilfora kungu un kundzi, un reizēm es esmu pētījis viņa acīs, vai viņš tikai nezina par mūsu mīlestību.
— Mans mīļais draugs, — atteica Valentīna, — man jūs jāuzskata par gaišreģi. Kā? Jūs šeit redzat vairāk nekā tikai gadījumu? Pārdomājiet taču! Mans tēvs, kurš nekad neiziet, Vilfora kundzei vismaz reizes desmit atteicis pieņemt šo ielūgumu, kamēr viņa degtin deg nepacietības redzēt šā šā naboba namu un nolūkoties viņā kā saimniekā, un beigās ar lielām pūlēm pierunāja tēvu, lai tas viņu pavadītu. Nē, nē, ticiet man, Maksimiliān, man šinī pasaulē cerams atbalsts tikai no mana nabaga vectēva — pa pusei miroņa, un no manas mātes, kura ir tikai ēna.
— Es jūtu, ka jums ir taisnība, Valentīna, un ka prāts ir jūsu pusē, — teica Maksimiliāns, — bet jūsu maigā balss, kurai citkārt ir tik liels iespaids uz mani, šodien mani nepārliecina.
— Tikpat maz kā jūsu balss mani, — atteica Valentīna, — un man jāatzīstas, ja jums nav cita piemēra…
— Man ir vēl viens, — vilcinādamies teica Maksimiliāns. — Bet tiešām, man pašam jāatzīstas, ka tas pierāda vēl mazāk nekā pirmais.
— Jo ļaunāk jums, — smiedamās atteica Valentīna.
— Un tomēr tas man nav mazāk pārliecinošs un noteicošs, — turpināja Morelis. — Es esmu pilnīgi iedvesmu un jūtu cilvēks un pēc desmit gadiem karadienestā ne vienreiz vien pateicos par savu dzīvību tikai kādam no iekšējiem zibens stariem, kuri man apzīmēja, kur man jāstāv, kas man jādara, lai nāves lode paietu garām… Nu, paskaties tur caur dēļiem, — pie koka piesiets jaunais zirgs, uz kura es šodien atjāju.
— Ak, kas par skaistu lopiņu! — iesaucās Valentīna. — Kāpēc jūs viņu nepievedat tuvāk pie sētmalas, es viņu noglaudītu, uzrunātu viņu.
— Tas tiešām ir stalts un dārgs lopiņš, — teica Maksimiliāns. — Nu, labi! Jūs zināt, ka mana manta nav liela, Valentīna un ka es esmu tas, ko sauc par prātīgu vīru. Es prasīju par zirga cenu: 4500 franku. Man vajadzēja atteikties, un bēdīgs es atstāju zirgu tirgotāju, jo zirgs mani mīļi uzlūkoja un ar galvu pie manis glaudās. Tai pašā vakarā es uzaicināju dažus draugus pie sevis: Šato-Reno, Debrē un vēl piecus sešus, kurus jūs esat tik laimīga nepazīt. Lika priekšā spēlēt kārtis. Es nekad nespēlēju, jo neesmu diezgan bagāts, bet, tā kā es biju saimnieks, man neatlika nekas cits kā likt atnest kārtis. Kad mēs spēlējām, ienāca arī grāfs un sēdās līdzi spēlēt. Es vinnēju, vinnēju, un, kad mēs abi šķīrāmies, man bija pieci tūkstoši franku. Es nevarēju atturēties nepaņēmis kabrioletu un neaizbraucis pie zirgu tirgotāja. Kā drudzī es zvanīju. Tas, kas man atvēra durvis, laikam mani noturēja par traku, es metos uz stalli, un — tavu laimi! Medeja tur mierīgi stāvēja un ēda auzas. Es satvēru sedlus, pats uzliku tos zirgam, paņēmu pavadu, atdevu tirgotājam četrus'tūkstošus piecus simtus franku un lēcu zirgam mugurā. Kā zibens Medeja aizaulekšoja, un visu nakti es jāju apkārt pa Elizejas laukiem. Man parādījās, it kā grāfa istabās vēl degtu uguns, man pat likās, it kā es manītu viņa ēnu aiz loga priekškariem. Tagad, Valentīna, es gribētu vai zvērēt, ka grāfs ir zinājis, ka es vēlos dabūt šo zirgu, un pats ar nodomu paspēlēja, lai es to varētu sev nopirkt.