Выбрать главу

—     Mans labais Maksimiliān, — teica Valentīna. — Jūs tiešām esat pārāk fantastisks… Jūs mani ilgi nemīlēsit… Vīru, tik iedvesmu pilnu, tik poētisku, nevar tik ilgi saistīt ar tik vienmuļīgu mīlestību kā mūsējā… Bet, mans Dievs, mani jau sauc… vai dzirdat?

—   Ak, Valentīna! — teica Maksimiliāns. — Pasniedziet man savu ma­zāko pirkstiņu, lai es varētu to noskūpstīt!

—   Maksimiliān, mēs bijām norunājuši, ka būsim viens otram tikai divas balsis, divas ēnas!

—    Kā jūs pavēlat, Valentīna.

—   Vai tas jūs aplaimos, kad es darīšu to, ko jūs vēlaties?

—   Ak jā!

Valentīna pakāpās uz sola un izsprauca caur sienas starpām ne vien mazo pirkstiņu, bet visu. Maksimiliāns priekā iesaucās, satvēra pasniegto roku un spieda to pie savām lūpām; bet tūdaļ arī mazā rociņa izslīdēja no viņa rokām, un Maksimiliāns redzēja meiteni strauji aizskrejam.

SATURS

GRĀFS MONTĒ - KRISTO

PIRMĀ GRĀMATA

PIRMĀ DAĻA

TOC \o "1-3" \h \z I Marseļā 5

II Tēvs un dēls 12

III                 Katalānās 16

IV                Sazvērestība 23 V Karaliskā prokurora palīgs 37

VI                 Nopratināšana 42

VII                  Ifas pils 50 VIII Saderināšanās vakars 59

IX Kabinets Tileriju pilī 64

X Korsikas velns 70

XI Tēvs un dēls 77

XII Simts dienas 82

XIII                  Traks arestants un ārprātīgs arestants 89

XIV                 34. un 17. numurs 98 XV Mācītais itālietis 108

XVI                   Abata kamera 117

XVII                   Manta 134 XVIII Trešā lēkme 145

XIX Ifas pils kapsēta 153

XX Tibulenas sala 158

OTRĀ DAĻAIKontrabandisti

IIMonte-Kristo sala

IIIManta tiek atrasta

IVAzīstamais

VViesnica „Gāras tilts"

VIKadrusa stāsts

VIICietuma reģistri

208

VIII

Moreļa veikals

212

IX

Piektais septembris

220

X

Jūras braucējs Sindbads

230

XI

Piedzīvojums Romā

245

XII

„Mazzolato"

258

XIII

Karnevāls

266

XIV

Sansebastjāna katakombās

273

XV

Norunāta satikšanās

283

TREŠĀ DAĻA

I

Sagaidīšana

291

II

Brokastis

297

III

Priekšā stādīšana

304

IV

Bertučio

313

V

Nams Oteilas priekšpilsētā

316

VI

Vendeta

321

VII

Noziegums

337

VIII

Neaprobežots kredīts

346

IX

Ābolaini

356

X

Ideoloģija

365

XI

Haide

375

XII

Moreļa ģimene

378

XIII

Pirams un Tisbe

386

XIV

Mācība par indēm

393

XV

„Velns Roberts"

404

XVI

Kursa maiņa

416

XVII

Majors Kavalkanti

424

XVIII

Andre Kavalkanti

434

XIX

Dārzs

445

Cienījamie lasitaji!

Sagatavošanā ir

Aleksandra Dimā (tēva)

Kopotu rakstu nākamie sējumi

"Grāfs Monte-Kristo"

2. grāmata

un

"Trīs musketieri"

Aleksandrs dimā tēvs

Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

Devītais sējums

GRĀFS monte-kristo

Otrā grāmata

Riga, «Aeroeksprcsis» 1994

Izdevumu sagatavojusi informācijas un izdevējdarbības aģentūra „AEROEKSPRESIS"

Tulkojis: J.Rainis

Redaktors A.Mukāns Sastādītāji: G.Špakovs, S.Smoļskis

Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16

Tirāža 23000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.2-0116

3aK. 109.

ISBN 5-87472-093-6

Кооп. «Импакс» 191028, С.-Пстсрбург, наб. Фонтанки, 18.

Лицензия ЛР 060203 от 18.09.1991.

Отпечатано с оригинал-макета в АО «Санкт-

Петербургская типография № 6» 193144, Санкт-Петербург, ул. Моисеенко, 10

CETURTĀ DAĻA

.

I

Nuartjē de Vilfora kungs

Pēc Danglāra kundzes un viņas meitas aiziešanas Valentīna bija ie­nākusi dārzā, bet Vilfors ar savu kundzi — aizgājuši pie vectēva.

Vectēvu apsveicinājuši un Baruā, vecu sulaini, kurš jau divdesmit pie­cus gadus bija vectēva dienestā, izsūtījuši laukā, viņi atsēdās vecā kunga tuvumā.

Nuartjē kungs sēdēja savā lielajā stumjamajā krēslā, kurā viņu no rī­tiem iecēla, pa vakariem izcēla, un viņa priekšā bija labs spogulis, ar kura palīdzību viņš, nepakustēdamies no vietas, varēja pārredzēt visu istabu un tūdaļ ieraudzīt katru, kas ienāca. Sastindzis kā līķis, viņš ar gudrām, dzī­vības pilnām acīm uzlūkoja savu dēlu un tā sievu, kuru svinīgā apsveik­šana viņam paziņoja kādu svarīgu un negaidītu saeimu.

Dzirde un redze bija vēl vienīgās maņas, kuras kā divas dzirksteles dzīvināja jau pa trim ceturtdaļām kapam nolemtās miesas. Viena no šīm maņām varēja šā nekustīgā tēla iekšējo dzīvi parādīt uz ārieni, tas bija viņa skatiens, un šis skatiens līdzinājās tālam gaismas spīdumam, kas mal­du ceļos gājušam ceļiniekam naktīs rāda, ka šinī tumsā un klusumā vēl mīt dzīva būtne.