Arī visa garīgā spēja un darbība bija sakopojusies šinīs no melnām uzacīm apsargātajās, tumšajās Nuartjē kunga acīs, kā tas vienmēr mēdz būt, kad viens cilvēka orgāns spēcinās uz citu rēķina. Roku kustību, balss skaņas, ķermeņa iznešanās — visa tā pietrūka, bet šīs varenās acis visu to lika aizmirst. Viņš ar acīm pavēlēja, draudēja un pateicās. Viņš bija mironis ar dzīvām acīm, un nekas nevarēja reizēm būt briesmīgāks kā šī marmora seja, kad tanī iedegās dusmas vai atspīdēja prieks. Tikai trīs cilvēki saprata šā nelaimīgā sirmgalvja valodu: Vilfors pats, Valentīna un vecais sulainis Baruā. Bet tā kā Vilfors savu tēvu apmeklēja reti un tikai tad, kad bija spiests to darīt, tā kā viņš arī nemaz nepūlējās būt tēvam patīkams, tāpēc ka viņš saprata, ka visa sirmgalvja laime bija viņa dē- lameita, un padevība, mīlestība un pacietība bija Valentīnai palīdzējušas tiktāl no vectēva skatiena saprast visu, ko vien viņš domāja un vēlējās. Uz šo mēmo, katram citam nesaprotamo valodu viņa atbildēja ar balsi, vaibstiem un dvēseli, tā ka varēja notikt dzīvas sarunas starp šo jauno, ziedošo meiteni un šo veco, gandrīz vai nedzīvo slimnieku. Šis gandrīz vai pīšļos sakritušais stāvs slēpa sevī bezgalīgu daudzumu zināšanu, nedzirdētas, ašas spriešanas spējas un tik varenu gribu, kāda jebkad mājojusi nekustīgajā ķermenī.
Valentīna bija pratusi izzināt sirmgalvja domas ar to, ka paziņoja viņam savējās, un tā bija iemācījusies pareizi un noteikti atminēt, ar retiem izņēmumiem, šīs dzīvās dvēseles vēlmes vai šā nedzīvā ķermeņa vajadzības.
Sulainis, kurš tik ilgi bija viņam kalpojis, zināja visas viņa vēlmes un paražas tik smalki, ka reti kad vajadzēja viņam ko pavēlēt.
Tā kā Vilforam nevajadzēja ne Valentīnas, ne vecā sulaiņa palīdzības, lai sarunātos ar slimnieku, tad viņš ar nodomu bija atstājis Valentīnu dārzā un sulaini izraidījis ārā, lai nebūtu nekādu lieku liecinieku.
— Mans kungs, — viņš teica savam tēvam, — nebrīnieties, ka Valentīna mūs nepavada un ka es aizsūtīju Baruā, mums jārunā ar jums vienu pašu. Mūsu paziņojums darīs jums prieku, par to Vilfora kundze un es esam pārliecināti!
Šie vārdi tika izteikti prokurora ledainajā balsī, kas nepieļāva nekādas pretrunas.
Sirmgalvja seja palika nekustīga, kamēr viņa acis likās iespiežamies prokurora dvēseles dziļumos.
— Mans kungs, — turpināja Vilfors, — mēs gribam Valentīnu izprecināt.
Vaska figūra nevarēja būt aukstāka kā sirmgalvja seja pēc šiem vārdiem.
— Salaulāšana notiks pēc trijiem mēnešiem, — turpināja Vilfors.
Tā kā sirmgalvis palika mierīgs, tad Vilfora kundze pasteidzās piebilst:
— Mēs bijām tanīs domās, cienījamais kungs, ka šī ziņa jūs interesēs; bez tam jau aizvien tā likās, ka Valentīna sevišķi būtu ieguvusi jūsu labpatikšanu; atliek tikai minēt jums tā vīra vārdu, kuru mēs esam izredzējuši viņai par laulāto draugu. Tā ir viena no viscienīgākajām partijām, kādas vien Valentīnai iespējamas; viņam ir mantība, daudzināts vārds, neapvainota slava, un viņa manieres un daba apsola Valentīnai pie viņa sāniem laimīgāko nākotni. Arī jums šis vārds nebūs nepazīstams: tas ir Franss de Kenels, barons d'Epinē.
Vilfors, kamēr viņa sieva runāja, uzlūkoja sirmgalvi vēl uzmanīgāk nekā citreiz. Kad Vilfora kundze izrunāja Kenela vārdu, pazibsnīja acis, kuras Vilfors tik labi pazina, un acu plakstiņi atvērās kā lūpas, pār kurām vajadzēja ritēt vārdiem, bet izšāvās zibens.
Prokurors, kurš pazina veco politisko ienaidu starp savu un Fransa tēvu, saprata šīs ugunis sirmgalvja acīs, bet izlikās, it kā neko nebūtu manījis, un turpināja savas sievas iesākto runu.
— Lieta ir svarīga, to jūs sapratīsit! — viņš teica. — Valentīna ir gandrīz vai deviņpadsmit gadus veca, tātad ir laiks viņu izdot pie vīra. Mēs savās pārrunās par šo lietu netikām jūs aizmirsuši un jau iepriekš izzinājām, ka Valentīnas nākamais vīrs ir ar mieru nedzīvot pie mums, kas varbūt būtu nepatīkami jaunam laulātam pārim, bet ka jūs, kas Valentīnu sevišķi mīl, un viņa jūs tāpat mīl, varat pie viņiem dzīvot, tā ka jums nevajadzēs atsacīties ne no vienas no savām paražām un jums būs nākotnē ne viens, bet divi bērni, kas jūs kops mīlestībā.
Zibeņi Nuartjē skatienā kļuva asiņaini.
Viņa dvēselē notika kaut kas šausmīgs, laikam dusmu kliedziens, kuru viņš nevarēja izgrūst no savām nedzīvajām krūtīm, žņaudza viņa sirdi, jo viņa citkārt bālā seja kļuva tumši sarkana un lūpas zilas.
Prokurors omulīgi atvēra logu un teica:
— Šeit ir tik karsti, ka Nuartjē kungam top nelabi ap dūšu.
Tad viņš atnāca atpakaļ, bet vairs neapsēdās.
— Šīs precības, — piebilda Vilfora kundze, — par labām atzīst d'Epinē kungs un viņa ģimene, kurā ir tikai viens tēvocis un māsīcas, tā kā viņa māte mira tūliņ pēc viņa dzimšanas un tēvs, kad dēlam palika divi gadi, tika nokauts 1815. gadā; dēls tātad ir pilnīgi neatkarīgs.
— Tā bija noslēpumaina slepkavība, — teica prokurors, — kurā vainīgie palika nepazīti, kaut gan aizdomas krita uz daudziem vīriem.
Nuartjē, saņemdams visus savus spēkus, gandrīz vai pakustināja lūpas, ko varēja uzskatīt par smaidu.
— Tiešām, — teica Vilfors, — īstie vainīgie, kuri gan izbēga no cilvēku soda, bet neizbēgs no Dieva soda, būtu mūsu vietā ļoti laimīgi, kad viņi varētu Fransam d'Epinē dot savu meitu, kas būtu gandrīz vai gandarījums un noņemtu no viņiem arī aizdomas.
Nuartjē bija atkal panācis mieru ar apbrīnojamu gribasspēku; viņš uzmeta dēlam skatienu, kurš bija pilns dusmu un dziļas nicināšanas.
Prokurors, kurš šo skatienu gan saprata, atbildēja, tikai plecus paraustīdams.