Tad viņš deva sievai zīmi piecelties.
— Tagad, cienījamais kungs, — teica Vilfora kundze, — mēs no jums atvadāmies. Vai jūs vēlaties, ka Eduārs atnāktu jūs apsveicināt?
Bija norunāta zīme, ka sirmgalvis piekrišanu izrādītu ar acu aizvēršanu, liegšanu jeb pretošanos ar vairākkārtēju acu mirkšķināšanu. Ja viņš kaut ko vēlējās, tad viņš acis pacēla uz augšu.
Kad viņš vēlējās Valentīnu redzēt, viņš slēdza labo aci. Ja bija jānāk sulainim, viņš slēdza kreiso aci.
, Uz pēdējo Vilfora kundzes jautājumu viņš nikni mirkšķināja acis. Vilfora kundze sakoda lūpas par šo tik noteikto atraidīšanu.
— Es tātad jums atsūtīšu Valentīnu? — viņa teica.
— Jā, — teica sirmgalvis, spēji slēgdams acis.
Prokurors ar savu kundzi aizgāja un lika atsaukt Valentīnu, kurai bez tam jau bija teikts, ka viņai būs jāpiedalās pārrunās. Valentīna tūdaļ arī ienāca vēl drusku nokaisušu seju; pēc pirmā acu uzmetiena viņa noprata, cik ļoti sāpīgi cieš viņas vectēvs un cik daudz viņam tai ir ko sacīt.
— Ak, labais tētiņ! — viņa iesaucās. — Kas tad ir noticis? Tev ir pāri darījuši, vai ne? Tu esi dusmīgs?
— Jā, — viņš teica, acis slēgdams.
— Uz ko tad? Uz manu tēvu? Nē. Uz Vilfora kundzi? Nē. Uz mani?
— Jā, — teica sirmgalvis, acis slēgdams.
— Uz mani? — atkārtoja Valentīna brīnīdamās.
Sirmgalvis atkal slēdza acis.
— Un ko tad es esmu nodarījusi, mīļais, labais tētiņ? — iesaucās Valentīna.
Nekādas atbildes nabaga sirmgalvis nevarēja dot; viņa tāpēc turpināja jautāšanu:
— Es tevi visu dienu neesmu redzējusi: tev ir kaut kas par mani stāstīts?
— Jā, — teica sirmgalvja acis.
— Nu, tas man jāpārdomā. Mans Dievs, es tev zvēru, tētiņ… ĀL Vilfora kungs ar kundzi bija šeit, vai ne?
— Jā.
— Un tie tev ir to stāstījuši, kas tevi aizskāris? Kas tad tas ir? Vai lai es eju pie viņiem un prasu, kas tas ir, lai tad varētu tev atvainoties?
— Nē, nē! — sacīja skatiens.
— Ak, tu mani biedē! Ko viņi var būt sacījuši? — viņa pūlējās atrast vainu.
— Ak, nu es zinu! — viņa piepeši iesaucās, klusāk runādama un pienākdama sirmgalvim tuvāk. — Vai viņi varbūt runāja par manu izprecināšanu?
— Jā, — dusmīgi atbildēja sirmgalvis.
— Es saprotu, tu uz mani dusmojies par manu klusuciešanu. Ak! Lūk nu, viņi bija man pavēlējuši tev par to vēl nekā nesacīt; viņi arī man par to nekā nebija sacījuši, un es tikai neatļautā kārtā dabūju šo noslēpumu zināt, tādēļ cietu klusu. Piedod man, mīļo tētiņ!
Atkal skatiens kļuva piepeši nekustīgs un nedzīvs un likās, ka saka: „Tas nav viss, kas mani aizkaitina."
— Kas tad tas ir? — jautāja meitene. — Tu varbūt domā, ka es tevi atstāšu, mīļais tēv, un manas precības darīs mani aizmāršīgu attiecībā pret tevi?
— Nē, — mirkšķināja sirmgalvja acis.
— Tātad viņi tev teikuši, ka d'Epinē ir ar mieru, ka tu paliec pie
mums?
— Jā.
— Nu, kāpēc tad tu esi nemierā?
Sirmgalvja acis paspīdēja nebeidzams maigums.
— Ak, es saprotu! — teica Valentīna. — Tāpēc, ka tu mani mīli!
Sirmgalvis aizvēra acis par „jā" zīmi.
— Un tu baidies, ka es kļūšu nelaimīga?
— Jā.
— Tu nemīli Fransu d'Epinē?
— Nē, nē, nē!
— Tātad tu esi ļoti noskumis, mans mīļais tēt?
— Jā.
— Nu, tad dzirdi, — teica Valentīna, sirmgalvja priekšā nomezdamās ceļos un aplikdama roku viņam ap kaklu, — arī es esmu ļoti noskumusi, jo arī es nemīlu d'Epinē kungu.
Sirmgalvja acīs uzliesmoja prieka stars.
— Vai tu vēl atminies, cik dusmīgs tu biji, kad es gribēju iet klosterī?
Asara rasināja sirmgalvja plānos plakstiņus.
— Lūk, — turpināja Valentīna, — to es gribēju darīt tikai tādēļ, lai izbēgtu no šīm precībām, kuras mani dzina izmisumā.
Vecais elpoja spēji un smagi.
— Tātad arī tev, mīļais tēv, šis precības sagādā daudz skumju. Ak, mans Dievs! Ka tu man varētu palīdzēt, ka mēs abi varētu izjaukt viņu nodomus! Bet tu esi par vāju pret viņiem, tu, kura gars ir tik dzīvs, kura griba ir tik stingra. Bet, kad vajag cīnīties, tu esi tikpat vājš, ja pat ne vēl vājāks kā es. Ak! Kāds varens apsargātājs tu man būtu bijis savās spēka dienās; bet tagad tu tikai vēl vari mani saprast un līdz ar mani priecāties vai noskumt. Tā ir vēl pēdējā laime, kuru Dievs ir aizmirsis man atņemt līdzi ar visu citu.
Pie šiem pēdējiem vārdiem Nuartjē skatiens likās izsakām tik dziļu pretestību, ka meitenei šķita, it kā viņš gribētu sacīt:
— Tu maldies, es vēl daudz tavā labā varu darīt!
— Tu vari vēl kaut ko darīt manā labā? — to iztulkoja Valentīna.
— Jā, — atbildēja sirmgalvja acis.
Nuartjē pacēla acis pret debesīm kā zīmi, ka viņš kaut ko vēlas.
— Ko tu vēlies, mīļais tēv? Palūkosim?
Valentīna kādu acumirkli pārdomāja, tad skaļi izsacīja savas domas, un, kad sirmgalvis uz visu tikai atbildēja ar „nē" zīmi, viņa teica:
— Nu, tad man jāķeras pie citiem līdzekļiem, jo es esmu tik liela muļ- ķe, ka nesaprotu, kas tev vajadzīgs.
Nu viņa izsauca pa rindai citu pēc cita visus alfabēta burtus un uzmanīgi uzlūkoja sirmgalvi. Pie burta „N" vecais deva „jā" zīmi.
— Ā! — teica Valentīna. — Tā lieta, kuru tu vēlies, sākas ar burtu „N". Nu, pieliksim pie „N" vēl pa patskanim klāt? Na-ne-ni-no?
— Jā, jā, jā, — teica vectēvs.
— Ā, tātad ;,no"?
— Jā.
Valentīna nu atnesa vārdnīcu, kuru nolika uz pults vectēva priekšā. Viņa to atšķīra, un, kamēr vectēvs sekoja viņai, viņa ar pirkstu vilka gar vārdu slejām no augšas uz leju. Šāda sazināšanās pa tiem sešiem gadiem, kopš Nuartjē bija šinī stāvoklī, bija viņai kļuvusi tik parasta, ka viņa to vārdu, kuru vectēvs vēlējās, atrada tikpat ātri, kā viņš pats vārdnīcā to būtu uzšķīris.