Pie vārda „notārs" Nuartjē viņai deva zīmi apstāties.
— Notārs, — viņa teica. — Tu gribi notāru, tētiņ?
— Jā.
— Tātad lai es sūtu pēc notāra?
— Jā, — atkārtoja slimais.
— Vai mans tēvs var par to arī zināt?
— Jā.
— Vai tu gribi notāru ļoti drīz?
— Jā.
— Tad lai viņu tūdaļ ved līdzi? Vai tas ir viss, ko tu vēlies, mīļais tēv?
— Jā.
Valentīna piezvanīja sulainim, lai tas lūgtu Vilfora kungu vai kundzi atnākt pie vectēva.
— Vai tu esi ar mieru, tēt? — jautāja Valentīna. — Jā, jā… tam es ticu gan… nebija tik viegli to izzināt.
Un jaunā meitene uzsmaidīja vectēvam, kā viņa būtu uzsmaidījusi bērnam.
Atnāca Vilfora kungs, kuru pasauca Baruā.
— Ko jūs vēlaties, mans kungs? — viņš jautāja tēvam.
— Manu tēv, — teica Valentīna, — vectēvs vēlas, lai pasauc notāru.
Prokurors, šā savādā un gluži negaidītā vēlējuma pārsteigts, saskatījās ar tēvu.
— Jā, — tas atbildēja ar tādu stingrību, kas norādīja, ka viņš ar Valentīnas un vecā sulaiņa palīdzību, kurš tagad arī zināja, par ko ir runa, ir gatavs uzņemties cīņu pret prokuroru.
— Jūs vēlaties notāru? — jautāja Vilfors.
— Jā.
— Kāpēc?
Nuartjē neatbildēja.
— Bet kāpēc jums vajag notāru? — nepacietīgi jautāja prokurors.
Slimnieka skatiens palika nekustīgs, mēms, kas nozīmēja: „Es neatkāpjos no savas prasības!"
— Lai mums liktu kādu šķērsli ceļā? — teica Vilfors. — Vai tas ir pūliņa vērts?
— Tomēr, — beigās Baruā piebilda ar vecu sulaiņu stūrgalvību, — kad cienījamais kungs pavēl atsaukt notāru, tad tas viņam laikam ir vajadzīgs. Tātad es iešu un atsaukšu notāru.
Baruā no laika gala tikai Nuartjē atzina par savu kungu un nekad nepieļāva, ka sirmgalvja gribai tika kaut kādā ziņā pretī darīts.
— Jā, es gribu notāru, — teica sirmgalvja izaicinošais skatiens, kurā varēja izlasīt:
„Es gribu redzēt, vai kāds iedrošināsies man liegt to, ko es prasu!"
— Lai atsauc notāru, kad jau jūs viņu visādā ziņā gribat, bet es atvainošos par jums un pats par sevi viņa priekšā, jo iznāks ļoti jocīgs skats.
— Tas neko nekait, — noteica Baruā, — es katrā ziņā iešu un atvedīšu notāru.
II
Testaments
Tai acumirklī, kad sulainis aizgāja, vecais Nuartjē kungs uzlūkoja Valentīnu ar nozīmīgu skatienu. Jaunā meitene saprata šo skatienu un Vilfors arī, jo viņa piere aptumšojās un viņš sarauca uzacis.
Prokurors paņēma krēslu un izrādīja, ka viņš gatavs gaidīt notāra atnākšanu. Nuartjē uz viņu skatījās ar pilnīgu vienaldzību, bet slepus viņš mirkšķināja Valentīnai neuztraukties un arī palikt istabā.
Pēc trim ceturtdaļstundām atnāca sulainis līdz ar notāru.
— Mans kungs, — prokurors teica pēc pirmiem apsveicinājumiem, — jūs esat atsaukts pie Nuartjē kunga, kuru jūs šeit redzat savā priekšā. Vispārīgā trieka noņēmusi viņam visus locekļus un laupījusi balsi, un tikai mēs ar pūlēm spējam uzķert kādas drumslas no viņa domām.
Nuartjē ar acīm piesauca Valentīnu pie sevis un sapratās ar viņu tik zīmīgi, ka viņa tūdaļ teica notāram:
— Es, mans kungs, saprotu visu, ko mans vectēvs grib sacīt.
— Tā ir taisnība, — apliecināja sulainis Baruā, — jaunkundze saprot visu, it visu, kā es notāra kungam jau ceļā tiku sacījis.
— Atvainojiet, mans kungs un arī jūs, jaunkundz, — notārs teica Vilforam un Valentīnai, — šeit ir viens no tiem gadījumiem, kur publisks ierēdnis nevar darboties bez bīstamas atbildības. Pirmā prasība, lai notāra uzņemtais dokuments būtu pilntiesīgs un derīgs, ir tā, ka notāram jābūt droši pārliecinātam, vai mēms klients tam piekrīt vai nepiekrīt, ko es uzrakstu, un, tā kā viņa vēlējumu priekšmets viņa mēmuma dēļ nevar man tikt skaidri zināms, tad mana darbošanās šeit būtu pilnīgi lieka un varētu tikt nelikumīgi izmantota.
Notārs paspēra soli uz priekšu un grasījās aiziet. Nemanāms uzvaras smaids parādījās uz prokurora lūpām. Nuartjē turpretim uzlūkoja Valentīnu ar tik sāpīgu skatienu, ka viņa stājās ceļā notāram.
— Mans kungs, — viņa teica, — tie vārdi, kādus es pārmiju ar savu vectēvu, ir tik viegli saprotami, ka ikviens tos var lietot un, tāpat kā es tos saprotu, tā arī jūs tos sapratīsit, ja pakavēsities kādas minūtes. Kas jums būtu vajadzīgs, lai jūs ar labu sirdsapziņu* varētu izpildīt savu amatu, notāra kungs?
— Lai mūsu sarunām būtu likumīga nozīme, jaunkundz, — atbildēja notārs, — vispirms ir vajadzīga slimnieka apstiprināšana vai pretošanās. Cilvēks var būt miesīgi slims, bet viņam jābūt garīgi veselam, lai varētu testamentu rakstīt.
— Nu, labi, mans kungs, divas zīmes var jums apliecināt, ka mans vectēvs nekad nav bijis garīgi veselāks kā šodien. Nuartjē kungs, kuram ir atņemta spēja kustēties un sarunāties, slēdz acis, kad grib sacīt „jā", un mirkšķina vairākas reizes, kad grib sacīt „nē". Jūs tagad zināt diezgan, lai varētu saprasties ar manu vectēvu. Pamēģiniet jel!
— Vai jūs esat dzirdējis un sapratis, mans kungs, ko jūsu dēlameita teica? — jautāja notārs.
Nuartjē lēni slēdza acis un drīz atkal atvēra.
— Un jūs apstiprināt to, ko viņa teica, ka tās no viņas minētās zīmes ir tiešām tās pašas, ar kuru palīdzību jūs darāt zināmas savas domas?
— Jā, — atbildēja sirmgalvis ar savu zīmi.
— Jūs esat gribējis, lai es tiktu atsaukts?
— Jā.
— Lai rakstītu jūsu testamentu?