— Jā.
— Un jūs prasāt, lai es drīzāk neaizietu, pirms neesmu šo testamentu uzrakstījis?
Sirmgalvis atkal ļoti dzīvi atkārtoja savu „jā" zīmi.
— Nu, mans kungs, — teica jaunā meitene, — jūs viņu tagad saprotat un varēsit savu darbu veikt pēc labākās sirdsapziņas?
Bet, pirms notārs spēja atbildēt, prokurors viņu paaicināja iesāņus.
— Mans kungs, — viņš teica, — vai jūs domājat, ka cilvēks, kuru ķērusi tik stipra trieka, kādu jūs šeit redzat, varētu būt saglabā veselas savas garīgās spējas?
— Tas nav tas, kas man dara rūpes, — atbildēja notārs. — Es tikai bažījos, kā mums izdosies izklaušināt viņa domas un nolūkus.
— Jūs jau redzat, ka tas nav nemaz iespējams, — teica prokurors.
Valentīna un sirmgalvis dzirdēja šo sarunu, un sirmgalvis vērsa savu
skatienu tik cieši un nopietni uz Valentīnu, ka viņa nevarēja šaubīties, ka tiek uzaicināta viņam nākt palīgā.
— Mans kungs, — viņa teica notāram, — nerūpējieties velti! Cik grūti tas arī nāktos, vai pareizāk sakot jums izliktos vectēva nolūkus dabūt zināt, es jums tos tomēr varēšu paskaidrot tā, ka jums nepaliks ne mazāko šaubu par viņa domām. Tagad ir seši gadi, kopš es esmu pie Nuartjē kunga, un lai viņš pats jums apliecina, vai jel viens no viņa vēlējumiem ir palicis viņa sirdī apslēpts, kuru es nebūtu spējusi uzminēt.
— Nē, — apliecināja sirmgalvis.
— Nu, tad pamēģināsim, — atbildēja notārs. — Vai jūs, mans kungs, pieņemat Vilfora jaunkundzi par tulku?
— Jā, — teica vectēvs.
— Labi, izdarīsim mēģinājumu. Ko jūs, mans kungs, vēlaties no manis, un kādu darbu lai es jums izdaru.
Valentīna nu izsauca visus alfabēta burtus, līdz nonāca pie „T", kuru vectēvs apzīmēja par to, kuru vēlējās.
— Burts „T" ir tas, kuru vēlas Nuartjē kungs, — teica notārs, — tas ir acīm redzams.
— Pagaidiet, — teica Valentīna un jautāja tad, griezdamās pie sirmgalvja: — Ta… te…
Pie „te" sirmgalvis deva zīmi.
Nu Valentīna paņēma vārdnīcu un notāra acu priekšā, kurš ļoti uzmanīgi un ar lielu ziņkārību visam sekoja, sāka šķirt lapas grāmatā un ar pirkstu braukt pa slejām no augšas uz leju.
Pie vārda „testaments" vectēva skatiens lika Valentīnai apstāties.
— Testaments! — iesaucās notārs. — Nav vairs nekādu šaubu, ka tas kungs grib rakstīt savu testamentu.
— Jā, — Nuartjē apliecināja vairākkārt.
— Tas ir brīnišķīgi, mans kungs, — noteica notārs prokuroram, — tas taču jums jāatzīst?
— Tiešām, — atteiea prokurors, — bet vēl brīnišķīgāks laikam būs pats testaments, jo es neticu, ka testaments jautos viss vārdu pa vārdam uz papīra sakopoties bez manas meitas iespaida uz vectēvu. Bet nu laikam Valentīna būs pārāk līdzieinteresēta par šo testamentu, lai varētu būt noderīga sirmgalvja gribas tulkotāja, kura katram citam ir diezgan tumša.
— Nē, nē, nē, — teica slimnieks.
— Kā? — iesaucās Vilfors. — Valentīnai nav intereses par jūsu testamentu?
— Nē, — atbildēja Nuartjē.
Prokurors palika stāvot gluži apstulbis.
— Mans kungs, — teica notārs, kurš bija gluži sajūsmināts par šiem pierādījumiem un jau priecājās, ka varēs visapkārt stāstīt par šo romantisko notikumu, — mans kungs, nekas man tagad neizliekas vieglāk kā tas, ko es dažas minūtes agrāk domāju par gluži neiespējamu. Šis testaments būs gan īsti savāds, bet, ja tas tiks nolasīts septiņu liecinieku priekšā un testamenta devējs atzīs par pareizu, tad tas būs arī gluži likumīgs. Attiecībā uz laiku, cik aizņemtu tā uzrakstīšana, man jāteic, ka nevajadzēs vairāk laika kā parasti. Vispirms vajag ievērot likumīgās formas, kuras aizvien paliek tās pašas; tad tuvāk noskaidrosim testatora mantas sastāvu, kuru jūs, Vilfora kungs, kas esat viņa mantu pārvaldījis, pareizi zināsit. Bez tam mēs piedosim šim testamentam, lai tas vēlāk būtu neapgāžams, pēc iespējas lielu likumību. Viens no maniem biedriem noderēs man par palīgu un pretēji paradumam apliecinās vēl izteikumus. Vai jūs esat ar to mierā, mans kungs? — jautāja notārs, pagriezies pret sirmgalvi.
— Jā, — atbildēja Nuartjē, kura vaigs staroja priekā, ka pēdīgi ir ticis pilnīgi saprasts.
„Ko gan viņš grib?" jautāja sev Vilfors, kuram viņa prokurora amats uzlika zināmu atturību un kurš nekādā ziņā nespēja izdibināt sava tēva nolūkus.
Viņš tātad pagriezās, lai sūtītu pēc otra notāra, kā pirmais to bija vēlējies; bet Baruā, kurš visu bija dzirdējis un uzminējis sava kunga nodomu, bija jau projām.
Nu prokurors lika lūgt uznākt augšā savu sievu.
Pēc stundas ceturkšņa visi bija sapulcējušies slimnieka istabā; arī otrs notārs bija ieradies.
Abi notāri sarunājās un nedaudzās minūtēs vienojās. Parastā testamenta formula tika Nuartjē kungam lasita priekšā. Tad notārs, lai izpētītu slimnieka garastāvokli un izzinātu, vai viņš spējīgs izpildīt tiesas aktu, iesāka ar viņu šādu sarunu.
— Kad tiek rakstīts testaments, mans kungs, tad tas notiek kaut kādai personai par labu vai par ļaunu.
— Jā, — atbildēja vecais.
— Vai jūs zināt, cik liela ir jūsu manta?
— Jā.
— Es teikšu jums priekšā vairākas summas aizvien lielākā vērtībā. Vai jūs paziņosit man, kad es esmu minējis pareizo summu?
— Jā.
Visā šinī nopratinājumā bija zināma svinība, un gara cīņa pret materiālo dabu nevarēja tikt uzkrītošāk tēlota nekā šeit, un skats bija ja arī ne cēls un cildinošs, tad vismaz ļoti ievērojams.
Visi sastājās lokā ap sirmgalvi, kurš sēdēja nekustīgi; otrs notārs sēdēja pie galda, būdams gatavs rakstīt, pirmais stāvēja vecā priekšā un jautāja:
— Jūsu manta sniedzas pāri trīssimt tūkstošiem franku, vai ne?
Nuartjē deva jāzīmi.
— Vai jums ir četrsimt tūkstoši franku?