Nuartjē nepakustējās.
— Piecsimt tūkstoši?
Tā pati vienaldzība.
— Seši, septiņi, astoņsimt tūkstoši? Deviņsimt tūkstoši?
— Jā, — teica sirmgalvis.
— Vai jums ir deviņsimt tūkstoši franku?
— Jā.
— Nekustamos īpašumos?
— Nē.
— Obligācijās?
— Jā.
— Vai obligācijas ir jūsu rokās?
Vecais paskatījās uz sulaini Baruā. Tas tūdaļ izgāja, bel drīz vien atnāca ar kastīti rokās.
— Vai atļaujat, ka es atveru šo kastīti? — jautāja notārs.
— Jā.
Kad atvēra kastīti, tajā atrada vērtspapīrus par 900 000 franku. Notārs tos parādīja citu pēc cita savam biedram. Lieta bija pilnīgi tāda, kā Nuartjē bija teicis.
— Viss ir gluži pareizi, — viņš teica, — un tātad nav vairs nekādu šaubu par to, ka slimnieka prāts ir vēl visā savā spēkā.
Tad, pagriezdamies pret Nuartjē, viņš teica:
— Jums tātad ir 900000 franku mantas, kurā, tā kā ir noguldīta papīros, ienes jums ik gadus procentos ap 40 000 franku?
— Jā, — teica vecais.
— Kam jūs vēlaties atstāt šo mantību?
— Ak, — teica Vilfora kundze, — par to nav nekādu šaubu! Nuartjē kungs mīl vienīgi savu dēlameitu Valentīnu Vilfora jaunkundzi, viņa kopj viņu jau sešus gadus un ar savu neatlaidīgo rūpību ir pratusi iemantot ne vien sava vectēva mīlestību, bet arī viņa pateicību. Tātad ir gluži taisnīgi, ka viņai tiek viņas grūto pūliņu alga.
Vectēva acis meta zibeņus, kas pierādīja, ka viņš pilnīgi noprata Vilfora kundzes izlikšanos.
— Tātad tā ir Vilfora jaunkundze, kurai jūs atstājat savus deviņsimt tūkstošus franku? — jautāja notārs, kurš pats domāja, ka viņam tikai jāie- raksta šis noteikums testamentā, lai tad viss butu gatavs. Tomēr viņš gribēja nogaidīt, lai pats Nuartjē kungs apstiprinātu šīs domas, kuras tad arī liecinieki apliecinātu.
Valentīna raudādama un ar nolaistām acīm bija atkāpusies dažus soļus. Sirmgalvis uzlūkoja viņu vienu acumirkli ar sirsnīgāko mīlestību, tad pievērsdamies notāram, viņš mirkšķināja ar acīm savu „nē" zīmi.
— Nē? — iesaucās notārs. — Kā — vai tā nav Vilfora jaunkundze, kurai jūs atstājat savu mantību, ieceldams to par mantinieci?
— Nē, — vēlreiz teica sirmgalvis.
— Vai šeit tik nav kāda kļūda? — izbrīnījies teica notārs. — Vai jūs tiešām sakāt „nē"?
— Nē! — atkārtoja Nuartjē. — Nē! Nē!
Valentīna pacēla acis; viņa bija pārsteigta nevis tāpēc, ka atstumta no mantošanas, bet gan tāpēc, ka domāja — viņa radījusi vectēvā kādas naida jūtas, kuru dēļ parasti mēdz izstumt no mantošanas.
Bet Nuartjē uzlūkoja viņu ar tik nepārprotami mīlestības pilnu skatienu, ka viņa iesaucās:
— Ak! Mans mīļais tētiņ, es skaidri redzu, ka tu man gan atņem savu mantu, bet neatņem savu sirdi!
— Jā, jā, tiešām, — teica sirmgalvis, lēni acis aizvērdams un atkal atvērdams, lai Valentīna nepaliktu šaubās.
— Paldies, tēv, paldies! — stostījās jaunā meitene.
Šāds virziens Vilfora kundzes sirdī bija gluži negaidot sacēlis cerību; viņa tuvojās sirmgalvim.
— Tad tas varbūt ir jūsu dēladēls Eduārs de Vilfors, kuram jūs atstājat savu mantību? — teica māte.
Sirmgalvja acis mirkšķināja, pilnas briesmīga ienaida.
— Nē! — teica notārs. — Tātad jūsu šeit stāvošajam dēlam?
— Nē, — atkal bija atbilde.
Sirmgalvja skatieni atkal zibens ašumā pārlaidās pār viņa dēlu un vedeklu un palika pie dēlameitas ar bezgalīgu mīlestību.
— Nu, labi, — Valentīna teica, — ja tu mani mīli, mīļais tēv, kā tad tu to, ko nupat teici, savieno ar šo mīlestību? Tu zini, ka es nekad neesmu kārojusi pēc tavas mantas, bez tam jau es no savas mātes puses esmu bagāta, kā man saka, pat pārāk bagāta. Izskaidro, ko tu domā!
Nuartjē skats bija stingri vērsts uz Valentīnas roku.
— Mana roka? — viņa teica.
— Jā, — atbildēja sirmgalvis.
— Viņas roka? — izbrīnījušies atkārtoja apkārt stāvošie.
— Ak, mani kungi, — teica prokurors, — jūs gan redzat, ka viss ir velti un mans nabaga tēvs nav pie pilna prāta.
— Ak! Es saprotu! — iesaucās piepeši Valentīna. — Tu domā manas precības?
— Jā, jā, jā! — trīs reizes atkārtoja vectēvs, un katru reizi no viņa acīm izšāvās zibens.
— Tu uz mums dusmojies šo precību dēļ?
— Jā.
— Bet tā jau ir ārprātība! — iesaucās Vilfors.
— Atvainojiet, mani kungi, — teica notārs, — tas viss ir ļoti loģiski un pilnīgi sakarīgi.
— Tu negribi, ka es precētu Fransu d'Epinē? — jautāja Valentīna.
— Nē, es to negribu, — teica sirmgalvja acis.
— Un jūs izslēdzat no mantošanas savu dēlameitu tāpēc, — teica notārs, — ka viņa grib doties laulībā, kurai jūs esat pretim?
— Jā, jā!
— Vai viņa būtu jūsu mantiniece, ja nedotos šinī laulībā?
— Jā.
Tagad visapkārt sirmgalvim iestājās dziļš klusums, abi notāri aprunājās savā starpā; Valentīna uzlūkoja vectēvu, pateicīgi smaidīdama; prokurors košļāja savas plānās lūpas; Vilfora kundze nevarēja apspiest jūtas, kuras izpaudās viņas vaibstos.
— Bet, — pēdīgi teica prokurors, pirmais pārtraukdams klusumu, — es domāju, ka es esmu vienīgais, kuram nākas spriest, vai šīs precības ir vietā vai nevietā. Kā vienīgais kungs par savas meitas roku es gribu, ka viņa precētu d'Epinē kungu, un viņa to precēs!
Valentīna raudot atslīga kādā krēslā.
— Mans kungs, — teica notārs, uzrunādams sirmgalvi, — ko jūs esat nodomājis darīt, ja Vilfora jaunkundze tomēr precētu d'Epinē kungu?
Nuartjē nepakustējās.
— Jums taču vismaz ir nolūks dot noteikumus arī šim gadījumam?
— Jā.
— Vai mantību atstāsit kādam no ģimenes?