— Nē.
— Tad varbūt nabagiem?
— Jā.
— Bet, — teica notārs, — jūs zināt, ka likums neatļauj, ka jūs savam dēlam atraujat visu mantojumu?
— Jā.
— Jus tātad tikai to daļu dosit nabagiem, kura paliek pāri, kad dēlam dota viņa tiesa?
— Nē.
— Tātad jūs pastāvat uz to — rakstīt testamentu par visu mantojumu?
— Jā.
— Bet pēc nāves jūsu testaments tiks apstrīdēts un atzīts par nederīgu.
— Nē.
— Mans tēvs pazīst mani, notāra kungs, — teica prokurors, — viņš zina, ka man būs svēta viņa griba; bez tam viņš arī zina, ka es kā prokurors nevaru uzstāties pret nabagu tiesībām.
Nuartjē acīs bija lasāms uzvaras prieks.
— Kāds jūsu lēmums, prokurora kungs? — jautāja notārs.
— Nekāds, mans kungs. Šeit lemj mans tēvs, un es zinu, ka viņš no savām domām neatkāpjas.
Es tātad padodos. Šie 900 000 franki tātad zūd manai ģimenei, lai aplaimotu nabagus; bet es sirmgalvja stūrgalvībai nepadošos un darīšu, kā man pavēl mana sirdsapziņa.
Un Vilfors līdz ar kundzi atstāja istabu, atļaudams savam tēvam rakstīt testamentu, kā tas pats vēlējās. Tai pašā dienā testaments bija uzrakstīts. Tika atsaukti liecinieki, sirmgalvis izsacīja savu piekrišanu, un testaments visu klātbūtnē tika aizzīmogots un nodots glabāšanai ģimenes notāram Dešāna kungam.
III
Telegrāfs
Kad Vilfors ar kundzi nonāca lejā no vectēva istabas, viņiem tika teikts, ka salonā gaidot grāfs Monte-Kristo. Vilfora kundze, kura bija pārāk uztraukta, lai tūdaļ varētu rādīties viesim, aizgāja uz savu guļamistabu atpūsties, kamēr prokurors, kurš drošāk cerēja izrādīt vienaldzību, tūdaļ devās uz salonu.
Bet, neskatoties uz visu mākslu apspiest savas jūtas un palikt kungam pār saviem vaibstiem, šoreiz Vilforam tomēr neuzdevās pilnīgi nobīdīt rūpju mākoni no savas pieres, tā kā grāfs,'kurš šodien nāca viņam pretim ar starojošu smaidu, tūdaļ jautāja, kāds cēlonis bijis viņa drūmi sapņainajiem sejas vaibstiem.
— Mans Dievs, — viņš teica pēc apsveicināšanās vārdiem, — kas tad jums kait, Vilfora kungs? Vai es varbūt jūs esmu traucējis tanī acumirklī, kad jums bija jāraksta apsūdzība, kuru grūti nācās pierādīt?
Vilfors raudzīja pasmieties.
— Nē, grāfa kungs, — viņš teica, — šoreiz bez manis šeit nav neviena cita upura. Es esmu tas, kas pazaudē savu prāvu, un gadījums, stūrgalvība, ārprātība ir rakstījušas man spriedumu.
— Ko jūs ar to gribat teikt? — jautāja Monte-Kristo. — Vai jums tiešām gadījusies kāda liela nelaime?
— Ak, grāfa kungs, — teica prokurors ar rūgtu mierīgumu, — nav vērts, ka par to runā. Nieks, tikai vienkāršs naudas zaudējums.
— Tiešām! — teica Monte-Kristo. — Naudas zaudējums nozīmē maz, jo jūsu mantība ir tik liela un jūsu gars ir tik filozofiski cēls!
— Beigās nav arī nauda tā, kas mani sarūgtinājusi, kaut gan 900 000 franku vairāk vai mazāk nav nieka lieta. Es visvairāk dusmojos par likteni, nejaušu lēmumu, — vai kā lai es nosaucu šo varu, kura met zibeņus, kas mani ķer un varbūt, iznīcinādama manas cerības uz bezrūpīgām vecumdienām, izposta arī manas meitas nākotni, — un tas viss stūrgalvīga, bērnišķa sirmgalvja ietiepības dēļ.
— Ā, kā tad tas nākas? — iesaucās grāfs. — Jūs sakāt 900 000 franku? Ā, tiešām tā ir summa, kuru pat filozofs nelabprāt zaudēs! Un kas tad jums sagādājis šīs bēdas?
— Mans tēvs, par kuru jums esmu stāstījis.
— Nuartjē kungs, ā! Bet jūs jau man arī sacījāt, ka viņš esot pilnīgi no triekas noņemts un bez visām spējām?
— Jā, bez fiziskām spējām, jo viņš nevar nevienu locekli lietot un pakustināt, viņš nevar runāt, bet tomēr domā, parāda gribu un darbojas, kā jūs redzat. Pirms piecām minūtēm es viņu atstāju, un šai mirklī viņš nodarbojas ar to, ka diviem notāriem diktē savu testamentu.
— Bet tad jau viņam jārunā? — vaicāja grāfs.
— Viņš darīja vairāk nekā to, viņš savu gribu ir darījis skaidri zināmu.
— Kā tad tas notika?
— Ar acu palīdzību. Viņa acis ir pieturējušas dzīvību, un nu tās nonāvē, kā redzat.
— Mans draugs, — teica Vilfora kundze, kura nule bija ienākusi, — varbūt tu stāvokli uzskati par ļaunāku, nekā tas ir.
— Cienījamā kundze, — teica Monte-Kristo palocīdamies.
Vilfora kundze atbildēja uz apsveicinājumu ar saviem laipnākajiem smaidiem.
— Ko man tur pašlaik jūsu kungs? — teica MOnte-Kristo. — Un kas par neizprotamu nelaimi?..
— Neizprotams nav īstais vārds, — teica Vilfors, — sirmgalvja ietiepība.
— Un vai nav nekādu līdzekļu novērst viņa nolēmumu?
— Ā, jā, — teica Vilfora kundze, — no mana vīra vien ir atkarīgs, ka šis testaments, kurš uzrakstīts par ļaunu Valentīnai, tiek griezts viņai par labu.
Kad Monte-Kristo manīja, ka abi laulātie draugi sāka runāt tikai viņiem vien skaidri saprotamos teikumos, viņš izlikās vienaldzīgs un ar jo lielāku uzmanību un piekrišanu sekoja mazajam Eduāram, kurš patlaban putnu dzeramajos trauciņos lēja tinti.
— Mana mīļā, — Vilfors atbildēja savai kundzei, — tu zini, ka es nekad neesmu vēlējies šeit izrādīt mājās patriarha lomu, no kura galvas palocījuma lai būtu atkarīgs visas pasaules liktenis. Tomēr es uzskatu par vajadzīgu, ka mani lēmumi tiktu cienīti manā ģimenē un ka sirmgalvja neprātība un bērna ietiepība neapgāztu nodomu, kurš jau pirms gadiem nobriedis manā prātā. Barons d'Epinē bija mans draugs, un manas meitas precības ar viņa dēlu ir tik noderīgas, cik vien var būt.
— Vai tu domā, — teica Vilfora kundze, — ka Valentīna ir ar viņu vienisprātis? Tiešām… viņa bija aizvien pret šīm precībām, un es nebūt nebrīnītos, ka visu, ko mēs šeit esam redzējuši un dzirdējuši, viņi ir savstarpēji norunājuši.
— Mana kundze, — teica Vilfors, — tik lēti neatsakās no mantības, kas sniedzas līdz 900000 frankiem.