— Viņa taču pilnīgi atsacījās no pasaules, — teica Vilfora kundze, — pagājušajā gadā viņa gribēja iet klosterī!
— Lai ar, — atteica Vilfors, — es saku, ka šīs precības notiks!
— Pret tava tēva gribu, - piebilda Vilfora kundze, no citas puses gribēdama piekrist vīram. — Tad tas taču būtu diezgan nepatīkami!
Monte-Kristo, kurš likās nekādu vērību nepiegrieza šai sarunai, tomēr neviens vārds nepalika nepamanīts.
— Mana mīļā, — teica prokurors, — es varu teikt, ka aizvien esmu cienījis savu tēvu bērna jūtu un viņa morālā pārākuma dēļ. Bet šeit man jābeidz atzīt sirmgalvja garīgās spējas, ja viņš tāpēc, ka tēvu reiz ienīdis, tagad vēl tā dēlu grib vajāt. Es arī turpmāk cienīšu Nuartjē kungu un nesūdzēšos par lielo naudas zaudējumu, bet nelokāmi palikšu pie savas gribas, un pasaule gan izšķirs, kurā pusē prāts. Es tātad izprecēšu savu meitu Fransam d'Epinē kungam, jo šīs precības ir labas un atnes godu.
— Kā? — teica Monte-Kristo, kura piekrišanu savam nodomam prokurors jau sen bija lūdzis ar saviem skatieniem. — Kā! Nuartjē kungs atstumj no mantošanas Valentīnas jaunkundzi tāpēc, ka viņa precēs baronu Fransu d'Epinē?
— Jā, tas ir iemesls, — teica Vilfors.
— Vismaz redzamais iemesls, — piebilda Vilfora kundze.
— Tas ir īstais iemesls, mīļā sieva, — teica Vilfors, — es pazīstu savu tēvu.
— Kas to var pierādīt? — atbildēja jaunā sieva. — Kāpēc barons d'Epinē var viņam būt vairāk pretīgs nekā jebkurš cits?
— Tiešām, — teica grāfs, — es tiku iepazinies ar Fransu d'Epinē kungu, viņš ir ģenerāļa Kenela dēls, vai ne, kuru karalis Kārlis X iecēla par baronu d'Epinē?
— Gluži pareizi, — teica Vilfors.
— Nu, tas jau ir ļoti patīkams jauns cilvēks!
— Viss tas ir tikai atruna, par to es esmu pārliecināta, — teica Vilfora kundze. — Šie vecie ļaudis ir varmācīgi pret tiem, kurus viņi mīclass="underline" Nuartjē tikai vēlas, lai viņa dēlameita vispār neprecētos.
— Bet, — teica grāfs, — vai jūs zināt iemeslu šādam ienaidam?
— Ak, mans Dievs! Kas to var zināt?
— Varbūt politiskas domstarpības? — jautāja grāfs.
— Tiešām, mans tēvs un d'Epinē grāfa tēvs dzīvoja viņu aukaino laiku mutuli, no kuriem es redzēju tikai pašas pēdējās dienas, — teica Vilfors.
- Vai jūsu tēvs nebija bonapartists? — jautāja grāfs. — Man liekas, ka jūs man teicāt kaut ko tamlīdzīgu?
— Mans tēvs vispirms bija jakobinis, — atbildēja Vilfors, savā uztraukumā pārkāpdams uzmanības robežas un izteikdams to, ko gribēja apslēpt, — un senatora svārki, kurus viņam uzvilka Napoleons, tikai maskoja agrāko revolucionāru, bet viņu nepārvērta. Kad mans tēvs ielaidās sazvērestībā, tad viņš to nedarīja par labu Napoleonam, bet ļaužu pūlim un par ļaunu katrai stingrai valdībai, katram pārvaldniekam. Viņš nebaidījās ne no kādiem pat visasākajiem, revolucionārajiem līdzekļiem, kur vajadzēja sasniegt tos mērķus, kuri viņam likās cīņas cienīgi.
— Nu, labi! - teica Monte-Kristo. — Te jau mums būs rokā īstais iemesls: politisks ienaids. Vai ģenerālis Kenels d'Epinē, kaut gan viņš kalpoja Napoleonam, pēc pārliecības nebija karaļa un vecās kārtības piekritējs, un vai tas nav tas pats, kurš kādu vakaru, iznākot no bonapartistu kluba, tika nonāvēts tāpēc, ka nebija piepildījušās cerības viņu iegūt par piekritēju Bonapartam?
Prokurors, briesmu pārņemts, uzlūkoja grāfu.
— Vai es alojos? — laipni jautāja Monte-Kristo.
— Nē, nebūt ne, grāfa kungs, — teica Vilfora kundze, — ir tieši tā, kā jūs sakāt. Un tieši šo jūsu minēto apstākļu dēļ Vilfora kungs tagad cenšas izdzēst veco ienaidu un savienot bērnus mīlestībā, kur tēvi naidā šķīrās.
— Tās ir cēlas, augstsirdīgas domas, — teica Monte-Kristo, — domas, kas pilnas cilvēku mīlestības! Visai pasaulei vajadzētu godāt šīs domas, — tas izklausītos jauki, kad Nuartjē de Vilfora jaunkundze sauktos par baronesi d'Epinē.
Prokurors drebēja pie visām miesām un uzlūkoja Monte-Kristo, it kā gribēdams viņa dvēselē lasīt, ar kādu nolūku viņš teicis šos vārdus.
Bet parastais laipnais smaids neatstāja grāfa Monte-Kristo lūpas, un arī šoreiz prokurors neredzēja, neskatoties uz savu ilgajā ošņāšanas amatā vingrināto pētīgo skatienu, nekā cita kā tikai laipno seju.
— Tomēr es nedomāju, — pēc brīža turpināja prokurors, — ka tāpēc izjuks šīs precības, kaut gan šis zaudējums ir liela nelaime Valentīnai. Es neticu, ka d'Epinē kungs šā naudas zaudējuma dēļ atkāpsies no precībām. Viņš, es ceru, uzskatīs, ka sakars ar mani, kur es upurēju šo summu, lai varētu savu vārdu turēt, ir vairāk vērts nekā pati summa. Viņš bez tam izdomās, ka Valentīna no mātes puses saņems mantojumu un ka viņas vectēvs un vecmāte, kuri tagad pārvalda viņas mātes atstāto mantu, atstās viņai arī savu mantojumu,t kurš ir tikpat liels.
— Jā, nu tie vairāk pelna nekā Nuartjē, ka viņus mīļi kopj,. — teica Vilfora kundze, — viņi jau arī drīz atbrauks uz Parīzi, un Valentīna tad darītu labi, ja neapraktos vairs pie Nuartjē, kas viņai tā pāri darījis.
Monte-Kristo ar iekšējo apmierinājumu dzirdēja šo aizskartā patmīlībā un mantkārībā trīsošo balsi.
— Bet man liekas, — teica Monte-Kristo pēc īsa starpbrīža, — un es jau iepriekš lūdzu jūsu piedošanu par to, ko gribu sacīt: man liekas, ja Nuartjē kungs atstumj no mantošanas savu dēlameitu par to, ka viņa neprecas pēc viņa prāta, viņš šim mīļajam, mazajam Eduāram taču nevarētu pārmest tādu noziegumu!
— Vai ne, grāfa kungs?! Vai ne! — iesaucās Vilfora kundze neaprakstāmā balsī. — Vai tas nav netaisni, neģēlīgi netaisni?! Nabaga Eduārs tāpat ir viņa dēla bērns kā Valentīna, un tomēr, ja vien Valentīna neprecētu d'Epinē kungu, viņš viņai atstātu visu savu mantu! Un Eduārs taču nes viņa ģimenes vārdu, kamēr Valentīna arī tā būs trīs reizes bagātāka par nabaga Eduāru!