Grāfs Monte-Kristo tikai noklausījās šinīs žēlabās.
— Nāciet, grāf, nāciet, nerunāsim vairs par šīm ģimenes nepatikšanām! — teica Vilfors. — Jā, taisnība, mana manta, prokurora manta, nāks par labu tiem nabagiem, tam lielajam un nicināmajam pūlim, kurš šinīs dienās tiek visu lutināts un drīz būs tas kungs mūsu mājās. Palīdzēt šīm sabiedrības padibenēm — tas jau saskan ar mana tēva revolucionārām pasaules aplaimotāja idejām. Kā viņi pasmiesies, kad paša prokurora — viņu lielākā ienaidnieka — manta nāk viņu rokās! Labi, mans tēvs mani ir pievīlis, atņēmis man likumīgās tiesības, bez iemesla mani vajājis, bet es visu izglītoto, augstāko aprindu acīs būšu vīrs, kas izturējies, kā pienākas īstam aristokrātam. D'Epinē kungs, kuram es solīju šo summu pūrā, to arī dabūs, un lai arī man vajadzētu ciest visasāko trūkumu!
— Tomēr, — Vilfora kundze sāka atkal, atgriezdamās pie tām domām, kuras pastāvīgi saviļņoja viņas sirds dziļumus, — tomēr varbūt būtu labāk, ka d'Epinē kungam paziņotu par šo nelaimi, un viņš pats tad varbūt ņemtu atpakaļ savu vārdu?
— Ak! Tā būtu liela nelaime, — iesaucās Vilfors.
— Liela nelaime?
— Bez šaubām, — atbildēja Vilfors, drusciņ nomierinājies, — neizdevušās precības, kaut arī naudas dēļ, tomēr met nelabu gaismu uz meitām, un tad arī visas tās baumas, kurām es gribēju darīt galu, sāktos no jauna un vēl lielākā mērā. Bet nē, tas nenotiks, d'Epinē ir godavīrs, kurš ar Valentīnas izslēgšanu no mantošanas jutīsies vēl vairāk saistīts, citādi jau varētu viņu nosaukt par mantrausi un sīkstuli. Nē, tas nav iespējams!
— Es domāju kā Vilfors kungs, — teica Monte.-Kristo, stīvi nolūkodamies Vilfora kundzē, — un, kad es viņam, stāvētu diezgan tuvu, lai varētu dot padomu, tad es viņu vēl pamudinātu, tā ka d'Epinē kungs drīzā laikā pārnākšot, šīs saites sasiet tik cieši, ka tās nebūtu vairs saraujamas, es ātrāk novestu galā lietu, kura Vilfora kungam ir tik pagodinoša.
Vilfors piecēlās un acīmredzami bija gluži sajūsmināts, kamēr viņa sieva nobālēja.
— Labi, tas jau ir tas, ko es gribēju, un es priecājos, ka man ir tāds padomdevējs kā jūs, — viņš teica, sniegdams grāfam Monte-Kristo roku. — Kad nu katrs uzskata to, kas šodien noticis, par nenotikušu, tad visos mūsu nolūkos nekas nav grozījies.
— Mans kungs, — teica Monte-Kristo, — lai pasaule cik netaisna, bet tā tomēr slavēs jūsu apņemšanos: jūsu draugi būs par to lepni, un d'Epinē
kungs, kaut viņam nāksies ņemt Valentīnas jaunkundzi bez pūra, būs sajūsmināts, ienākdams ģimenē, kuras locekļi spēj pacelties līdz tādai pašaizliedzībai, par spīti visiem apstākļiem turēt savu vārdu un izpildīt savu pienākumu.
Grāfs bija piecēlies un grasījās aiziet.
— Vai jūs atstājat mūs, grāfa kungs? — jautāja Vilfora kundze.
— Esmu spiests to darīt, es atnācu tikai atgādināt jums jūsu solījumu par sestdienu.
— Vai jūs baidāties, ka mēs to aizmirsīsim?
— Jūs esat ļoti laipna, cienījamā kundze, bet Vilfora kungam reizēm ir tādas darīšanas…
— Mans vīrs ir devis savu vārdu, grāfa kungs, — teica jaunā sieva, — nu redzējāt, ka viņš tur savu vārdu, kad arī tik daudz būtu jāzaudē, cik daudz vairāk viņš šeit turēs vārdu, kur var ar to tikai vinnēt.
— Vai viesības būs jūsu pilī Elizejas laukos? — jautāja Vilfors.
— Nē, tās būs ārpus pilsētas. Tāpēc jūsu uzupurēšanās būs vēl jo vairāk cienāma.
— Ārpus pilsētas?
— Jā.
— Un kur? Tuvu pie Parīzes, vai ne?
— Pie pašiem vārtiem, pusjūdzi no šķērskoka, Oteilā.
— Oteilā! — iesaucās Vilfors. — Ak jā, mana sieva man teica, ka jūs dzīvojat Oteilā, viņa jau tur tika ienesta jūsu namā. Un kurā vietā?
— Fontēnas ielā.
— Fontēnas ielā! — Vilforš atkārtoja aizsmakušā balsī. — Un kurā numurā?
— Divdesmit astotajā.
— Ak! — iesaucās Vilfors. — Tad jūs esat tas, kurš nopirka marķīza Senmerāna namu?
— Senmerāna kunga nams? — it kā izbrīnījies jautāja Monte-Kristo. — Tātad šis nams piederēja Senmerāna kungam?
— Jā, — atbildēja Vilfora kundze, — un vai gribat man ticēt, grāfa kungs?
— Ko?
— Jūs to namu uzskatāt par ļoti jauku, vai ne?
— Krāšņs nams.
— Nu, redzat, un mans virs nekad nav gribējis tajā dzīvot.
— Ā! — atteica Monte-Kristo. — Tiešām, mans kungs, tas ir aizspriedums, kuru es nesaprotu.
— Es nemīlu Oteilu, — prokurors teica klusi un ar lielām pūlēm.
— Bet es taču ceru, ka nebūšu tik nelaimīgs, — teica Monte-Kristo, — ka šī jūsu antipātija laupītu man laimi jūs pie sevis redzēt?
— Nē, grāfa kungs, es ceru… esiet pārliecināts… ka es darīšu visu, kas iespējams, — stomījās prokurors.
— Ā, — atteica Monte-Kristo, — es nepieņemu nekādu atvainošanos. Sestdien pulksten sešos es jūs sagaidīšu, un, ja jūs neierastos, tad es domātu nezin ko; es pēdīgi domātu, ka ar šo divdesmit gadus neapdzīvoto namu saistās kāda tumša teika, kāds asiņains notikums.
— Es nākšu, grāfa kungs, es nākšu, — steidzīgi teica prokurors.
— Paldies! — teica grāfs Monte-Kristo. — Bet nu man jāatvadās.
— Jā, tiešām, jūs sacījāt, ka esat spiests mūs atstāt, un gribējāt minēt pat iemeslu, bet runa novērsās uz citu pusi, — teica Vilfora kundze.
— Tiešām, cienījamā kundze, es nezinu, vai varu iedrošināties jums teikt, kurp es eju.
— Ak, sakiet vien!
— Es eju kā īsts dienaszaglis paskatīties to, par ko jau veselas stundas esmu sapņojis.
— Un kas tas ir?
— Telegrāfs. Ak, nu man tas vārds ir pasprucis!
— Telegrāfs? — atkārtoja Vilfora kundze.