— Jā, telegrāfs*. Kad es savos ceļojumos ceļā un kāda pakalniņa skaistā saulgozī redzēju šīs melnās rokas kā milzīgu kukaiņu kājas ceļamies
Šeit domāts senais zīmju, ne musdienu elektriskais telegrāfs.
un nolaižamies, tad man aizvien uznāca iegriba redzēt tuvumā šos lielos kukaiņus ar baltiem vēderiem un kalsnējām, melnām rokām, zem kuru spārniem es iedomājos atrast sēžam cilvēku ģēniju. Bet nu es kādurīt dabūju zināt, ka ierēdnis pie katra telegrāfa ir nabaga algādzitis, kurš par simt frankiem mēnesī visu dienu pētī nevis-debesis vai ainavu, bet uzlūko šo milzu kukaini — savu korespondentu četras vai piecas jūdzes attālu no viņa. Es nu gribētu tuvumā noskatīties šo kukaiņu kustības.
— Un turp jūs ejat?
— Turp.
— Uz kuru telegrāfu? Iekšlietu ministrijas vai zvaigžņu lūkotavas?
— Ā, nē, nē! Tur es atrastu ļaudis, kas gribētu mani piespiest sajēgt lietas, kuras es negribu zināt, un kas, paši nezinot, atklātu man noslēpumu, kuru paši nezina. Nē, lai velns parauj! Es negribu zaudēt savas ilūzijas par šiem kukaiņiem! Ir jau diezgan ļauni, ka es tās zaudēju par cilvēkiem. Es gribu iet uz telegrāfu, kurš stāv brīvā laukā, kur es atrodu tikai to nabaga ierēdnīti algādzīti.
— Jūs esat savāds, liels kungs, — piezīmēja Vilfors.
— Kuru līniju jūs man ieteiktu studēt?
— Nu, visādā ziņā to, kurai tagad visvairāk darba, tā uz Spāniju. Vai gribat varbūt vēstules no ministra, lai jums tiktu doti paskaidrojumi?
— Nē, nē, — atbildēja Monte-Kristo, — es jau tieši negribu nekā saprast. Tiklīdz es saprastu, man būtu zudusi ilūzija.
— Nu, tad steidzieties, pēc divām stundām nakts, un tad jūs nekā vairs neredzēsit.
— Ā, jūs mani baidāt! Kurš tad ir vistuvākais?
— Tas pie Bajonas ceļa, vai nu pie Šatilonas, vai pie Montierī.
— Paldies! Uz redzēšanos! Sestdiena es jums atstāstīšu savus iespaidus.
Pie durvīm grāfs Monte-Kristo sastapa abus notārus, kuri pašulaik bija izslēguši no mantošanas Valentīnu un devās mājās, priecīgi, ka sarakstījuši dokumentu, kas viņiem atnesīs lielu godu.
IV
Līdzeklis, kā dārznieku atsvabināt no žurkām
Ne tajā pašā vakarā, kā bija teicis, bet nākamajā rītā grāfs Monte- Kristo atstāja Parīzi ne pa Bajonas, bet pa Orleānas ceļu un devās uz Montierī pakalna torni.
Pie pakalna Monte-Kristo atstāja savus ratus un kāpa augšā pa šauru, izlocītu taku.
Pašā pakalna virsu bija krūmiem iežogots augļu dārzs. Pa maziem koka vārtiņiem, kuriem bija kārklu vicu eņģes, viņš iegāja dārzā, kas bija divdesmit pēdu garš un divdesmit pēdu plats. To apsargāja liels, vecs tornis, kurš visapkārt bija apaudzis ar apvijām, kamēr zemē ziedēja vijolītes un lefkojas.
Kas redzēja šo veco torni, nokvēpušu un saplaisājušu, bet ietītu zaļumos un ziedos kā vecomāti bērnubērnu vidū, kas nākuši viņai vēlēt laimes dzimumdienā, tas nebūtu domājis, cik daudz šausmīgu un briesmīgu stāstu bija piedzīvojis tas, kas te stāvēja tik pilns miera un cienības. Sarkanām smiltīm apbārstīts ceļš ar skaistiem kokiem gar malām veda uz dārzu, kurš bija jo rūpīgi apkopts. Kādi divdesmit rožu kociņi, kuri bija šeit savienoti un, kaitīgu kukaiņu netraucēti, krāšņi ziedēja, varēja to apliecināt.
„Gluži tā vien liekas," ienākdams nodomāja Monte-Kristo, „ka šis telegrāfists tur sev dārznieku vai pats ir kaislīgs dārzu mīļotājs."
Piepeši viņš uzdūrās kādam tumšam ķermenim, kurš iesaucās un piecēlās. Tas bija laipns vecītis, gadus piecdesmit vecs, kurš pašulaik bija plūcis zemenes un licis tās uz spīdošām vīna lapām. Lāga virs uztraukdamies tik tikko noturēja šķīvi ar vīna lapām un ogām.
— Vai jūs jau esat pļaujas svētkos, mans mīļais, — smaidīdams teica Monte-Kristo.
— Atvainojiet, mans kungs, — teica telegrāfists, — ka neesmu tur augšā, bet es tik tikko nonācu lejā.
— Neliecieties no manis nebūt traucēts, mans miļais draugs, — teica Monte-Kristo, — plūciet savas zemenes, ja jums vēl kādas ir.
— Man vēl ir desmit, — teica vecitis, — šeit ir vienpadsmit, un divdesmit viena man bija, piecas vairāk nekā pērn, — un viņš sāka tās skaitīt. — Ak, mans Dievs! Te jau trūkst, un es labi zinu, ka tās vēl vakar šeit bija. Nudien, tas palaidnis Simonietes dēlēns būs tās nozadzis! Kas no tāda vēl iznāks?
— Tiešām, — teica Monte-Kristo, — lieta ir ļauna, bet jaunībai jāpiedod.
— Nu jā, — atbildēja dārznieks, — bet tas ir ļoti nepatīkami. Bet atvainojiet vēlreiz, cienījamais kungs, jūs varbūt esat kāds priekšnieks, kuram es esmu licis gaidīt?
Viņš bailīgi uzlūkoja grāfu un viņa zilos svārkus.
— Nomierinieties, mans draugs, — smiedamies teica grāfs, — es neesmu priekšnieks, kas nāk revidēt jūsu darbu, bet vienkāršs ceļotājs, kuru ziņkārība šurp atvedusi un kurš jau nožēlo, ka laupījis jums dārgo laiku.
— Ak, mans laiks nav dārgs, — atbildēja vecītis, skumīgi smaidīdams. — Bet nu ir tas laiks, kad telegrāfs mēdz strādāt, un to es gan nevaru nokavēt, bet man bija dota zīme, ka es vienu stundu varot atpūsties, — un viņš paskatījās savā saules pulkstenī — un tā nu man ir vēl'desmit minūtes. Bez tam arī manas zemenes bija jau ienākušās, un vienu dienu ilgāk… Bez tam — iedomājieties vien, mans kungs, ka žurkas man tās sagrauž!
— Vai tu .re! — nopietni atbildēja Monte-Kristo. — Tie jau ir nepatīkami kaimiņi, mans draugs, jo mēs jau nemākam žurkas ēst, medū ievārītas, kā to darīja senie romieši.
— Ā, vai romieši viņas ēda? — jautāja dārznieks. — Viņi ēda žurkas?
— Es tā tiku lasījis Petronija darbos, — atbildēja grāfs.
.— Tiešām? Tās taču nevar garšot, kaut gan mēdz teikt: trekna kā žurka. Nav jau ari brīnums, ka viņas ir treknas, jo visu dienu guļ un tikai pa naktīm grauž. Pagājušajā gadā man bija četras aprikozes, no tām viņas man vienu apēda. Man bija viens asinsfirziķis, viens vienīgs, no ļoti retas, krāšņas sugas, tur pie mūra — to viņas man līdz pusei apgrauza! Vislabākās sugas firziķis! Bet šogad tas vairs nenotiks, ja ne citādi, es pa naktīm pats sargāšu.