Monte-Kristo bija diezgan dzirdējis.
Katram cilvēkam ir sava mījotā nodarbošanās, kura viņam nedod miera, kā katram auglim savs tārps; telegrāfistam bija sava dārzniecība.
Monte-Kristo nolauza dažas vīnogulāju lapas, kuras ogām atņēma sauli, un ar to iekaroja dārznieka sirdi.
— Kungs laikam ir atnācis palūkoties uz telegrāfu? — viņš jautāja.
— Jā, mans draugs, ja tik vien tas nav aizliegts?
— Ā, nebūt nav aizliegts, - teica dārznieks, — nav jau mums no kā baidīties, jo neviens nevar zināt, ko mēs telegrāfējam.
— Jā, tā ir taisnība, esmu pat dzirdējis, ka jūs pats nesaprotat tās zīmes, kuras jūs dodat.
— Tiešām, mans kungs, un es par to tikai priecājos.
— Kāpēc tad priecājaties? — jautāja grāfs.
— Tāpēc, ka man tādā ziņā nav nekādas atbildības. Es esmu mašīna iyv vairāk nekas, un, kad es nenokavēju nevienu zīmi, tad savu pienākumu esmu izpildījis.
Monte-Kristo uzlūkoja telegrāfistu brīnīdamies. Vai viņam bija gadījies vīrs bez godkārības? [ Tas nenāktu par labu viņa nolūkiem.
— Mans kungs, — teica dārznieks, palūkodamies saules pulkstenī, — desmit minūtes ir pagājušas, man jāiet savā vietā. Vai gribat nākt man līdzi?
— Es eju.
Telagrāfists ieveda grāfu tornī, kurā bija trīs stāvi. Apakšējā bija darbarīki, kapļi, lāpstas, grābekļi utt. Otrā bija ierēdņa dzīvoklis ar nedaudzām nabadzīgām mēbelēm, galdu, gultu, diviem krēsliem, pie sienām piekārtas kaltētas zāles, vīķi, lupina u.c., katram saišķim bija piekārta zīmīte
ar uzrakstu.
— Vai vajag daudz laika, lai iemācītos telegrafēt? ; — Mācīšanās nav ilga, — atteica ierēdnis.
— Un cik liela ir alga?
— Tūkstoš franku.
— Tas nav daudz.
— Nē, bet ir brivs dzīvoklis.
Monte-Kristo palūkojās visapkārt: „Šis dzīvoklis taču nebūs viņam pie sirds pieaudzis?" viņš nodomāja pie sevis.
Viņi uzkāpa trešajā stāvā, kur bija darba telpas un atradās telegrāfa mašīna.
— Tas jau ir ļoti interesanti, — teica Monte-Kristo, aplūkodams mašīnas daļas, — bet ar laiku šāds darbs laikam krietni apnīk?
— Jā, sākumā dabū stīvu kaklu no piespiestas skatīšanās, bet gada, divu gadu laikā pie tā pierod. Tad mums arī ir savas atpūtas stundas un brīvdienas.
— Kādas brīvdienas?
— Kad laiks ir apmācies un miglains.
— Ak jā, tā ir taisnība.
— Tās tad man ir' svētku dienas; es tās pavadu dārzā: dēstu, ravēju, apgraizu, un tā man laiks paiet it ātri…
— Cik ilgi jūs jau esat šeit?
— Desmit gadus.
— Cik jums pašam gadu?
— Piecdesmit.
— Un cik ilgi jums jākalpo, lai dabūtu pensiju?
— Ak, mans kungs, divdesmit pieci gadi.
— Un cik liela ir pensija?
— Simt dālderu.
— Nabaga ļautiņi, — nomurmināja Monte-Kristo.
— Ko sacījāt? — jautāja ierēdnis.
— Es saku, ka tas viss ir ļoti interesanti.
— Kas?
— Viss, ko šeit redzu un dzirdu… Un jūs tiešām nekā nesaprotat no šīm zīmēm?
— Itin nekā.
— Vai nekad neraudzījāt tās saprast.
— Nekad, kāpēc gan?
— Taču ir arī zīmes, kuras tiek dotas jums?
— Kā tad!
— Un tās jūs saprotat?
— Tās ir aizvien tās pašas un saka vai nu „nekā jauna", vai „jums viena stunda brīva", vai „uz ritu"!
— Tas ir ļoti nevainīgi, — teica grāfs, — bet palūkojiet, vai tur nesāk kustēties jūsu korespondents?
— Ak, jā. Paldies, mans kungs!
— Un ko viņš saka? Vai jūs lo saprotat?
— Jā, viņš jautā, vai es esmu gatavs.
— Un jūs viņam atbildat?
— Ar to pašu zīmi, kura arī manam korespondentam otrā pusē norāda, ka es esmu gatavs!
— Tas ir lieliski izdomāts, — teica grāfs.
— Jūs redzēsit, — lepni teica telegrāfists, — pēc piecām minūtēm viņš sāks runāt.
„Nu, tātad man ir piecas minūtes vairāk laika, nekā man vajadzīgs," nodomāja pie sevis Monte-Kristo.
— Mans mīļais kungs, — viņš tad teica skaļi, — atļaujiet man jums likt priekšā vienu jautājumu.
— Jautājiet!
— Jūs mīlat dārzkopību?
— Kaislīgi.
— Un jūs būtu laimīgs, ja jums būtu dārzs nevis dažu soļu garumā un platumā, bet vairākas pūrvietu liels?
— Mans kungs, es no tā izveidotu paradīzi zemes virsū.
— Ar jūsu tūkstošs frankiem maz ko var izdarīt.
— Maz gan; dzīvot tomēr var.
— Jā, bet jums jau ir gluži nabadzīgs dārziņš.
— Jā, dārziņš ir gan mazs.
— Nu jā, mazs, jo vēl ir žurkas, kas to apēd un maitā.
— Ak, tas ir mans posts!
— Sakiet man, — ja jūs kādas ķibeles dēļ nepaskatītos turp, kad jūsu korespondents sāk strādāt?
— Tad es nevarētu tās zīmes atkārtot.
— Un kas tad būtu?
— Kad es aiz palaidnības nokavētu, tad man uzliktu sodu naudā.
— Cik liels tas būtu?
— Simt franku.
— Ko? Tā jau desmitā daļa no visiem jūsu ienākumiem.
— Ak jā, — teica ierēdnis.
— Vai jums tas jau ir kādreiz gadījies?
— Vienu reizi, kad es potēju Noazetas rožu koku.
— Labi. Bet ja nu jums iekristu prātā piepeši mainīt zīmes?
— Tā ir cita lieta. Tad es tiktu no vietas padzīts un pazaudētu arī pensiju.
— Trīs simti franku? — jautāja Monte-Kristo.
— Jā, kungs, bet jūs redzat, ka es to nekad nedarītu.
— Arī ne par tādu summu, kas līdzinātos jūsu piecpadsmit gadu algai. Vai tas nebūtu vēl jāpārdomā?
— Ko?
— Par piecpadsmit tūkstošiem franku?
— Jā, — teica Monte-Kristo.