— Kungs, jūs mani izbiedējat. Nevediet mani kārdināšanā!
— Vai saprotat labi? Piecpadsmit tūkstoši franku.
Kungs, ļaujiet man paskatīties uz savu korespondentu pa labi.
— Ko tur skatīties? Paskatieties labāk šo! — un Monte-Kristo izvilka paciņu naudas.
— Kas tas ir?
— Ko? Vai nepazīstat šos papīrus?
— Bankas zīmes?
— Jā, piecpadsmit gabalu, katra pa tūkstoš franku.
— Un kam tās ir?
— Jums, ja vien gribat.
— Man? — iesaucās telegrāfists gandrīz vai bez elpas. — Kungs, mans korespondents tagad sāk strādāt.
— Lai viņš strādā!
— Mans kungs, jūs mani traucējat, man būs jāmaksā sods.
— Tas jums maksās simt franku, tātad jūs labi redzat, ka jums ir iemesls pieņemt manus piecpadsmit tūkstošus.
— Cienījamais kungs, mans korespondents pa labi kļūst nepacietīgs un atkārto savas zīmes.
Grāfs iedeva ierēdnim naudas zīmes rokā.
— Lai, lai, ņemiet šo!
— Bet, — viņš teica, — tas nav vēl viss, no saviem piecpadsmit tūkstošiem jūs nevarat dzīvot.
— Man jau vēl ir sava vieta.
— Nē, to jūs pazaudēsit, jo jūs rādiet citādas zīmes nekā tās, ko rāda jūsu korespondents.
— Ak, cienījams kungs, ko jūs no manis gribat? Mans kungs, ja es uz to tieku spiests…
— Es tiešām gribu jūs uz to spiest, — teica Monte-Kristo un izvilka no kabatas otru naudas • paciņu.
— Šeit ir vēl 10 000 franku; tas ir kopā ar tiem piecpadsmit, kuri jums jau ir kabatā, divdesmit pieci tūkstoši. Par pieciem tūkstošiem jūs sev nopirksit mazu mājiņu ar dažām pūrvietām dārza, un no pārējo divdesmit tūkstošu franku procentiem jūs varēsit mierīgi pārtikt.
— Dārzu, divas pūrvietas lielu!
— Un tūkstošs franku par gadu lieku.
— Ak, mans Dievs, mans Dievs!
— Nu, ņemiet jel ātrāk!
Un Monte-Kristo gandrīz vai ar varu iebāza ierēdnim rokā tos desmit tūkstošus.
— Kas tad man jādara?
— Nekas sevišķi grūts; jāparāda šīs te zīmes.
Monte-Kristo izņēma no kabatas lapiņu, uz kuras bija uzvilktas zīmes līdz ar visām formalitātēm, kas turklāt bija jāievēro.
— Nav daudz, kā jūs redzat.
— Jā, bet…
- Tas ir tādēļ, lai jūs varētu sev audzēt labi daudz asinsfirziķu no labākās sugas, un pats varētu nodarboties ar žurku iznīcināšanu.
Šī piezīme izšķīra visu cīņu.
Drudžaini degošiem vaigiem un lielām sviedru lāsēm uz pieres telegrāfists rādija grāfa iedotās zīmes, neskatoties uz korespondenta draudošo izturēšanos, kurš, nevarēdams sev izskaidrot šo nekārtību, sāka baidīties, vai tik virs ar asinsfirziķiem nav kļuvis traks.
Korespondents pa kreisi pilnīgi atdarināja visas grāfa dotās zīmes, un tās patiesi nonāca iekšlietu ministrijā.
— Nu jūs esat bagāts vīrs, — Monte-Kristo teica ierēdnim.
— Jā, — atteica ierēdnis, — bet par kādu cenu?
— Klausieties, mans draugs, — teica Monte-Kristo, — es negribu, ka jūsu sirdsapziņa jums pārmestu; ticiet man, es jums zvēru. Jūs nevienam cilvēkam neesat pāri darījis, jūs esat tikai bijis ierocis likteņa rokās.
Ierēdnis uzlūkoja bankas zīmes, aptaustīja tās, skaitīja; viņš palika drīz bāls, drīz sarkans; tad viņš skriešus devās uz savu istabu uzdzert ūdeni, bet nokrita bez spēka uz kādas lupīnu kaudzes.
Piecas minūtes pēc tam, kad telegrāfiskā ziņa bija pienākusi iekšlietu ministrijā, Debrē lika iejūgt savu ekipāžu un brauca pie Danglāra.
— Jūsu vīram ir spāņu aizdevuma papīri? — viņš jautāja baronesei.
— Ir gan, par veseliem sešiem miljoniem.
— Viņam vajag tos tūdaļ pārdot par katru cenu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka dons Karloss ir izbēdzis no Burgosas un atkal ieradies Spānijā.
— Kā jūs to zināt?
— Zinu! — teica Debrē, plecus raustīdams. — Tāpat kā es zinu visas citas ziņas.
Baronese nelika to sev divas reizes teikt; viņa steidzās pie sava vira, tas steidzās pie vekseļu aģenta un lika tam pārdot spāņu papīrus par katru cenu.
Kad ļaudis redzēja, ka Danglārs pārdod spāņu papīrus, spāņu fondi sāka acumirklī krist.
Danglārs pazaudēja 500000 franku, bet nu bija atsvabinājies no visiem papīriem.
To pašu vakaru avīzē „Messager" bija lasāms:
..Telegrāfiska depeša
Karalis dons Karloss, neskatoties uz visu uzmanīgo apsargāšanu, ir izbēdzis no Burgosas un pāri Katalānijas robežām iebrucis Spānijā. Bar- selona ir sacēlusies viņam par labu."
Visu vakaru tik vien Parīze runāja kā par Danglāra paredzēšanas spēju, kurš vēl īstā laikā bija pārdevis papīrus, un par viņa baņķiera izmaņu, ka tik lielā spērienā bija zaudējis tikai pusmiljonu franku.
Tie, kas bija paturējuši savus spāņu papīrus vai bija no Danglāra nopirkuši, uzskatīja sevi par izputinātiem un šajā naktī gulēja slikti.
Nākamajā dienā oficiālajā „Monitēurut bija lasāms:
„Vakar no "Messager„ pasludinātā ziņa par dona Karlosa bēgšanu un Barselonas sacelšanos ir gluži nepamatota. Karalis dons Karloss nav at- stājis Burgosu, un Spānijā valda pilnīgs miers. Miglas dēļ nepareizi at- darinātās telegrāfa zīmes ir devušas iemeslu šai kļūdai „Messager". Vai- nigais telegrāfists ir aizbēdzis."
Tagad spāņu fondi pacēlās divreiz tik augstā kursā nekā agrāk. Danglāram tas nozīmēja pazaudētu pusmiljonu un nokavētu vinnestu, arī pusmiljonu, kopā vienu miljonu franku zaudējuma.
— Labi! — teica Monte-Kristo Morelim, kurš tanī acumirklī, kad dīvainie biržas notikumi bija kļuvuši zināmi, atradās pie grāfa, — es esmu par divdesmit pieciem tūkstošiem franku ieguvis atradumu, par kuru esmu gatavs dot simt tūkstošus.
— Ko tad jūs esat atradis? — jautāja Maksimiliāns.-
— Līdzekli, kā atsvabināt dārznieku no žurkām, kuras grauž viņa fir- ziķus.
V