Spoki
Pēc pirmā acu uzmetiena Monte-Kristo nams Oteilā neizlikās tik grezns un krāšņs, kādi parasti mēdz būt grāfa īpašumi. Tomēr šis ārējais vienkāršums bija atstāts pilnīgi pēc īpašnieka pavēles: nabobu varēja atrast tikai nama iekšpusē, un, tiklīdz viesis pārkāpa slieksni, viss skats mainījās.
Bertučio nama iekārtošanas ātruma un labas garšas ziņā šoreiz bija pārspējis pats sevi.
Kā dienās Atinas hercogs vienā naktī bija licis nocirst un nokopt aleju, kura Ludviķim XIV kavēja redzēt ainavu, tā Bertučio trīs dienās bija gluži kailo pagalmu apdēstījis ar slaikām papelēm, kuras apēnoja nama galveno fasādi, kuras priekšā pletās gluži svaigi zaļš maurs, vēl mirdzošs no ūdenslāsēm, ar kurām pastāvīgi bija ticis aplaistīts.
Aplūkojot no šīs puses, nams bija gluži pārvērsts un nepazīstams. Bertučio vēl labprāt būtu pārvērtis arī veco dārzu, bet grāfs to bija jo stingri aizliedzis, kamēr visām citām pārmaiņām viņš zīmējis pat plānus. Monte- Kristo un Bertučio lielā veiklība un lietpratība pavēlēšanā un izdarīšanā parādījās visredzamāk, kad šis divdesmit gadu neapdzīvotais nams, kurš vēl pirms trim dienām bija bijis tik tukšs un drūms, tik īsā laikā mirdzēja viscaur gaismā un bija pieņēmis to dzīvības un svaiguma smaržu, kuru Monte-Kristo tik ļoti mīlēja.
Atnākot grāfs Monte-Kristo atrada arī gleznas, ieročus, sakārtotas grāmatas; priekšistabās bija viņa mīļākie putni, kuru dziedāšanā viņš tik labprāt klausījās. Viss nams kā caur burvību bija atmodies no miega un tik dzīvs, svaigs un starojošs līdzinājās tām ilgi mīlētajām mājām, kurās neviļus paliek gabals mūsu dvēseles, kad mums, kādas nelaimes spiestiem, vajag tās atstāt.
Vienu pašu istabu Bertučio veiklā roka bija pametusi neskartu; šai istabai sulaiņi gāja garām ziņkārīgi, bet Bertučio — bailīgi un negribot.
Tieši pulkstens piecos ieradās Monte-Kristo un Alī. Bertučio bija nepacietīgi gaidījis un cerējis uz atzinīgu vārdu, kaut gan arī baidījās no pazīstamās pieres saraukšanās.
Klusuciešot Monte-Kristo izgāja caur pagalmu, namu un dārzu. Nonācis līdz savai guļamistabai, viņš ieraudzīja kādu mazu rožukoka galdiņu, kurš jau sen bija viņa īpašums, un teica:
— Šeit var būt uzglabājami tikai cimdi.
— Tiešām, ekselence, — priecīgi atbildēja Bertučio, — atveriet tikai atvilktnes, un jūs atradīsit cimdus!
Visu, ko vien varēja vēlēties, grāfs atrada savās istabās un beigās teica: „Labi!"
Bertučio gluži laimīgs aizgāja, tik liels bija šā vīra iespaids uz visu apkārtni.
Pulkstens sešos pie vārtiem atskanēja zirgu soli: atjāja spahu kapteinis Maksimiliāns Morelis ar savu Medeju.
Monte-Kristo smaidīdams sagaidīja viņu uz kāpnēm.
— Te es esmu, — teica Morelis, — visādā ziņā pirmais, Jūlija un Emanuēls liek jūs mīļi sveicināt. Bet šeit jau ir burvīgi! Lūdzu, grāf, lieciet parūpēties par manu Medeju! Viņa ir labi jākopj. Cik viņai strauja gaita, gluži kā vējš!
— To es ticu, zirgs, kas maksā piecus tūkstošus franku! — atteica Monte-Kristo it kā tēvs savam dēlam.
— Vai jums žēl? — jautāja Maksimiliāns, laipni smiedams.
— Man žēl? Nē, man būtu žēl, ja zirgs varbūt nebūtu bijis nekā vērts.
— Ak, mīļais grāf, pat Šato-Reno kungs, viens no labākajiem Francijas lietpratējiem, un Debrē, kurš vadīja ministra arābu zirgus, nespēja mani panākt, un tikai vēl aiz viņiem nāk baroneses Danglāras zirgi, kuri taču skrien sešas jūdzes stundā.
— Tad viņi jums seko? — jautāja Monte-Kristo.
— Jā, tur jau viņi nāk.
Tai pašā acumirklī pie vārtiem piebrauca viegli rati, kuriem sekoja divi kavalieri. Debrē nolēca no zirga, piesteidzās pie ratiem un palīdzēja baronesei izkāpt. Grāfs no tālienes redzēja, ka nemanot no baroneses rokas Debrē rokās ieslīdēja balta zīmīte.
Aiz baroneses no ekipāžas izkāpa Danglārs, bāls un noguris, it kā viņš atstātu līķa ratus.
Baronese Danglāra nolūkojās visapkārt ar ziņkārīgu un bailīgu skatienu, kuru tikai Monte-Kristo varēja novērot un saprast. Tad viņa kāpa pa kāpnēm augšā, ar pūlēm savaldīdama savu uztraukumu. Viņa ieraudzīja Moreli un teica:
— Mans kungs, ja jūs būtu viens no maniem draugiem, es jautātu, vai jūsu zirgs ir pārdodams.
Maksimiliāns piespiesti pasmaidīja un lūdzoši paskatījās uz grāfu, lai tas viņam izpalīdzētu.
Grāfs viņu saprata.
— Ak, cienījamā kundze, — viņš teica, — kāpēc jūs savu vēlējumu neizteicāt man?
— No jums nav iespējams kaut ko vēlēties, grāfa kungs, var būt pārāk pārliecināts, ka to dabūs, — atteica baronese. — Es griezos pie Moreļa kunga…
— Diemžēl! — teica grāfs. — Es esmu liecinieks, ka Moreļa kungs šo zirgu nevienam nevar dot, jo viņa gods ir atkarīgs no tā, ka viņš to patur.
— Kā tas ir iespējams?
— Viņš ir saderējis Medeju sešu mēnešu laikā iejāt. Jūs redzat, cienījamā kundze, ka, viņš ne vien zaudē, ja pirms šā laika pārdod, bet ka varētu ari domāt, ka viņš baidījies iejāt zirgu; un spahu kapteinis nevar atļaut par sevi tādas baumas, arī ne par patikšanu skaistai sievietei.
— Man bezam liekas, — iemeta starpā Danglārs, — ka jums, kundze, būtu jau pietiekami daudz zirgu.
Šādus uzbrukumus Danglāra kundze citkārt nemēdza atstāt bez atbildes, tāpēc jaunie ļaudis bija ļoti izbrīnījušies par viņas tagadējo miermīlību.
Monte-Kristo pasmējās par šo baroneses pārvēršanos un rādīja viņai divus ļoti lielus ķīniešu porcelāna podus, ap kuriem vijās jūras augi. Baronese bija pārsteigta.
— Šajos podos jau varētu iestādīt pat kastaņu no Tileriju pils! — viņa iesaucās.
Danglārs, kurš nebija ne pazinējs, ne draugs tādām retām lietām, mehāniski plūkāja no skaistiem oranža kokiem ziedus un netīšām piegāja pie kāda kaktusa, kuram tāpat gribēja noplūkt ziedus; bet tas viņam stipri iedzēla pirkstos.