Drebošiem pirkstiem viņš berzēja savas acis, it kā no kāda sapņa pamozdamies.
— Mani kungi, — tikmēr tērzēja Monte-Kristo, — īsti neuzdrošinos pievērst jūsu uzmanību manām gleznām, tāpēc ka jums pašiem ir tik izvēlēti skaistas, bet šīs divas Hobema , šeit Pauls Poters, Miriss, divas
Dovi, viena Rafaela, Van Deika, Surbarana un pāris Muriljo gleznas ir varbūt jūsu uzmanības cienīgas.
— Ā, tiešām, šo Hobema gleznu es pazīstu, — iesaucās Debrē.
— Tiešām?
— Jā, tā tika piedāvāta valsts muzejam.
— Kuram vēl nevienas Hobema gleznas nav, — piebilda Monte-Kristo.
— Nē, bet tas tomēr atsacījās pirkt.
— Kāpēc? — iejautājās Šato-Reno.
— Ak, jūs esat naivi: tāpēc ka valstij gleznām nav naudas, naudu vajag kareivjiem.
— Majors Bartolomeo Kavalkanti kungs un grāfs Andrea Kavalkanti kungs! — pieteica sulainis Batistēns.
Gluži jauna, no fabrikanta tikko atsūtīta melna atlasa kravate, labi nosmailināta bārdiņa, iesirmas ūsas, drošs skatiens un ar pieciem krustiem un trim zvaigznēm pušķota uniforma norādīja uz veco, priekšzīmīgo kareivi, mums jau pazīstamo mīlošo tēvu Bartolomeo Kavalkanti.
Viņam blakus gāja mums arī jau pazīstamais dēls Andrea, tāpat gluži jaunā apģērbā un saldiem smaidiem uz lūpām.
Trīs jaunie cilvēki, kuri kopā trieca, aplūkoja pienācējus ļoti uzmanīgi, sevišķi jauno grāfu.
— Kavalkanti! — teica Debrē.
— Vai velns, kas tas par skaistu vārdu! — iesaucās Morelis.
— Ak jā, — piebilda Šato-Reno, — šie itālieši gan labi prot saukties, bet ne labi ģērbties.
— Ā! Jūs gribat par daudz, Šato-Reno! — smējās Debrē. — Viņa apģērbs ir nācis no laba skrodera rokām un gluži jauns.
— Tas jau ir tieši tas, ko es smādēju. Šis kungs gluži tā izskatās, it kā viņš šodien pirmoreiz būtu labi apģērbies.
— Kas ir šie kungi? — Danglārs jautāja grāfam.
— Jūs jau dzirdējāt — Kavalkanti kungs.
— Tā nu es zinu tikai vārdus un vairāk nekā.
— Ā, taisnība, jūs nepazīstat itāliešu muižniecību; vārds „Kavalkanti" nozīmē firstu cilti.
— Vai bagāji? — jautāja baņķieris.
— Pasakaini bagāti.
— Ar ko viņi nodarbojas?
— Viņi mēģina nodzīvot savu bagātību, bet tas viņiem neizdodas. Bez tam viņiem ir kredītvekseļi uz jūsu banku, un tikai jūsu dēļ vien šie abi kungi ir ielūgti. Atļaujiet, es jums stādīšu viņus priekšā.
— Bet man šķiet, ka viņi franciski runā gluži skaidri, — teica Danglārs.
— Jā, dēls ir uzaudzināts kādā pansijā Marseļā. Jūs redzēsit, ka viņš par Franciju gluži sajūsminās.
— Par ko sajūsminās? - ievaicājās baronese.
— Par frančiem, cienījamā kundze. Viņš grib visādā ziņā precēt parīzieti.
— Tad ta iedoma! — iesaucās Danglārs, plecus paraustīdams.
Viņa sieva uzmeta skatienu, kurš būtu katrā citā laikā vēstījis par auku, bet arī šoreiz viņa klusēja.
— Barons šodien neliekas pie labas dūšas, — jokoja Monte-Kristo. — Vai cienījamā kundze negrib viņu iecelt par ministru?
— Nē, vēl ne, cik es zinu. Bet viņš laikam būs biržā spekulējis un pazaudējis, un vairs nezina, kur dusmas izlaist!
— Vilfora kungs ar kundzi! — sauca Batistēns.
Pieteiktie viesi ienāca salonā. Neskatoties uz savu lielo spēju savaldīties, Vilfors tomēr nevarēja apslēpt stipru uzbudinājumu. Kad Monte-Kristo satvēra viņa roku, viņš manīja, ka tā dreb.
„Tikai sievietēm vien ir iespējams pilnīgi izlikties un liekuļot," nodomāja grāfs un ievēroja Danglāra kundzi, kura smaidīdama sasveicinājās ar prokuroru un apkampa viņa kundzi.
Pēc pirmiem apsveicinājumiem Monte-Kristo blakusistabā pamanīja savu intendantu, kurš līdz šim bija aizņemts ēdamistabā.
Viņš piegāja pie tā.
— Ko jūs vēlaties, Bertučio?
— Ekselence nav man nosaucis ielūgto viesu skaitu.
— Ā, taisnība.
— Cik kuvēru?
— Izskaitiet pats!
— Vai visi jau ir sapulcējušies?
— Jā.
Bertučio skatījās pa pievērtām durvīm. Monte-Kristo sekoja viņam ar
acīm.
— Ak, mans Dievs! — iesaucās Bertučio.
— Kas jums kaiš, mans draugs? — teica grāfs.
— Šī sieviete!.. Šī sieviete!
— Kura?
— Gaišmate baltā kleitā ar dimantiem!.. . — Danglāra kundze?
— Es nezinu, kā viņu sauc, bet tā ir viņa! Viņa!
— Kas tā ir? Kas?
— Tā sieviete dārzā, kura sagaidīja dzemdības un kura gāja staigāt gaidīdama, gaidīdama!
Bertučio apklusa, stāvēdams ar pusatvērtu muti, bāls un trīcošs.
— Ko tad viņa sagaidīja?
Bertučio klusuciezdams rādīja ar pirkstu uz Vilforu gandrīz vai ar tādu pašu žestu, kā Makbets rādīja uz Banko.
— Ak., ak!,. — viņš murmināja. — Skatieties!
— Kas tad? Ko?
— Viņu!
— Viņu? Karalisko prokuroru de Vilfora kungu? Zināms, to es redzu.
— Tātad es viņu neesmu nokāvis!?
— Ak tā, bet man šķiet, ka jūs esat mazliet traks, mī(ais Bertučio, — teica Monte-Kristo.
— Ak, tātad viņš nav miris!
— Nē, jūs redzat, viņš nav miris; nevis starp sesto un septīto ribu, kā tas parasts pie jūsu tautiešiem korsiešiem, jūs esat viņam dunci iegrūdis, bet drusciņ par zemu vai par augstu. Šiem prokuroriem mēdz būt sīksta dzīvība. Vai varbūt viss ir pasakas, ko jūs man stāstījāt. Jūs, par atriebšanos domādams, iemigāt, kuņģis jums nav bijis kārtībā un lietuvēns jūs vajājis. Esiet nu prātīgs, saņemieties un skaitiet viesus! Vilfora kungs ar kundzi — divi, barons Danglārs ar kundzi — četri, Šato-Reno, Debrē, Moreļa kungs — septiņi, majors Kavalkanti — astoņi.