— Astoņi, — atkārtoja Bertučio, gribēdams aiziet.
— Pagaidiet jel, ne tik steidzīgi, pie velna, jūs aizmirstat vēl vienu viesi! Paliecieties drusku uz kreiso pusi… Andrea Kavalkanti kungs, jaunais, melni ģērbtais vīrietis, kas aplūko Muri gleznu, tā, nu jūs viņu varat redzēt.
Grāfa nopietnais skatiens apspieda uz Bertučio lūpām kliedzienu.
— Benedeto! — tas stomījās. — Nolādētais liktenis!
— Pag, Bertučio, pulkstenis jau ir pusseptiņi, — teica Monte-Kristo nopietni, — es pavēlēju, ka ap šo stundu iesim pie galda. Jūs zināt, es nemīlu, ka man liek gaidīt.
Un Monte-Kristo atkal iegāja salonā pie saviem viesiem, kamēr Bertučio grīļodamies un kā bez spēka devās uz ēdamzāli. Piecas minūtes vēlāk atvērās augstās dubultdurvis, parādījās intendants un, kā Vateļjī* Šantiljā varonīgi saņēmis spēkus, teica:
— Cienījams grāfa kungs, dineja sarīkota!
Monte-Kristo sniedza roku Vilfora kundzei.
— Vilfora kungs, — viņš sauca, — esiet tik laipns būt par kavalieri baronesei Danglāra kundzei, ļoti lūdzu!
Vilfors neiedrošinājās atteikties, un viesi sagāja ēdamzālē.
VI
Dineja
Acīm redzot savādas jūtas pārņēma viesus, kas gāja uz ēdamzāli. Daži jautāja paši sev, kāds savāds iespaids viņus ievedis šinī mājā, kamēr citi
Vēsturisks, slavens Ludviķa XIV pavārs.
bija izbrīnījušies, pat nemierīgi, ka šeit atkal sastapās, kur nekad vairs nebija cerējuši redzēties.
Un kaut gan grāfa Monte-Kristo dīvainais stāvoklis, viņa nezināmā, bet pasakainā bagātība varēja vīriešus jo vairāk brīdināt un mudināt būt uzmanīgiem un kaut gan dāmām «saviesīgs likums pavēlēja neiet namā, kur viņas neapsveicināja sieviete — namamāte, tomēr visi bija aizmirsuši gan uzmanību, gan pienākumu. Ziņkārība tomēr visu bija pārvarējusi.
Visi, pat abi Kavalkanti, tēvs, neskatoties uz savu kareivibu, dēls — uz savu pārdrošību, bija pārsteigti, ka tā kopā saradušies pie vīra, kura nolūkus viņi nezināja, ar citām personām, kuras redzēja šeit pirmo reizi.
Baronese Danglāra bija ļoti uztraukta, kad redzēja Vilforu viņai tuvojamies, lai to pavadītu pie galda, un Vilfora skatiens aptumšojās aiz viņa zelta brillēm. Nevienu no šīm kustībām grāfs nepalaida garām nepamanītu.
Baronese pie galda sēdēja pa labi no Vilfora, viņam pa kreisi — Morelis. Grāfs sēdēja starp Vilfora kundzi un Danglāru. Debrē bija iesēdies starp abiem Kavalkanti un Šato-Reno — starp Vilfora kundzi un Moreli.
Ēdieni bija izvēlēti gardi un dārgi. Monte-Kristo, apgāzdams Parīzes kārtību, bija vēl vairāk darījis, nekā kairinājis savu viesu ziņkārību un ēstgribu, viņš pacienāja viņus austrumnieku gaumē, varēja sacīt — pasakaini.
Visi aromātiskie un smalkie augļi, kādus vien dod Eiropas dārzi, bija šeit sakopoti piramīdās skaistās japāņu vāzēs. Retākie putni starojošās spalvās, izlasītas zivis bija izklātas uz sudraba paplātēm. Vīni no Arhi- pelāga, no Mazāzijas fioles, kuru izskats un vērtība vēl likās pavairojam to garšu, mirdzēja pārbrīnīto parīziešu acu priekšā, kuri nevarēja saprast, ka uz dineju desmit personām var izdot desmit tūkstošu franku, ka var dzert kausētas pērles kā Kleopatra vai šķidru zeltu kā Lorenco Mediči.
Grāfs pasmaidīja par vispārējo izbrīnu.
— Mani kungi, — viņš teica, — kas ir brīnišķīgs? Tas, ko mēs nesaprotam. Ko vēlamies? Mantu, kuru mēs nevaram dabūt. Jā, redzēt lietas, kuras es nespēju saprast, — tas ir manas dzīves darbs. Ar divu lietu palīdzību es pie tā tieku — ar naudu un gribasspēku. Kāda nebūt untuma apmierināšanai es nododos ar tādu pašu uzcītību un neatlaidību kā jūs, Danglāra kungs, kāda dzelzceļa būvei, vai jūs, Debrē kungs, lai dažus politiskus brīvdomātājus apspiestu, jūs, Šato-Reno kungs, lai dāmām patiktu, un jūs, Moreli, lai iegūtu ne no viena nepieveiktu zirgu. Te jūs redzat, piemēram, šis divas zivis, viena dzīvo piecdesmit stundu attālumā no Pēterpils, otra — piecas jūdzes no Neapoles, un vai nav dīvaini, ka viņas šeit uz viena galda sastopas?
— Kā sauc šīs abas zivis? — jautāja Danglārs.
— Šato-Reno kungs, kurš bija kādu laiku Krievijā, pateiks jums vienas zivs vārdu, un siņjors Kavalkanti kā itālietis — otras vārdu.
— Kā man liekas, tad tā ir sterlete, — teica Šato-Reno.
— Ā, lieliski, lieliski!
— Un šis ir, — teica Kavalkanti, — ja nemaldos, nēģis.
— Tā ir. Un nu, barona kungs, lieciet, lai tie kungi jums pastāsta, kur šīs zivis tiek ķertas!
— Ā, — teica Šato-Reno, — sterlete ir atrodama tikai Volgas upē.
— Bet tikai Fuzaro ezerā, — teica Kavalkanti, — mēdz būt tik lieli nēģi.
— Gluži pareizi, viena nāk no Volgas, otra — no Fuzaro ezera.
— Vai tas var būt? - iesaucās viesi.
— Tas tieši dara man prieku, — turpināja Monte-Kristo, — es kā ķeizars Nerons esmu cupitor inmpossibilium[5]. arī jums tas tagad dara patikšanu, un jums šī zivs, kura īsti nevar mēroties ar mūsu lasi un plaudi, tagad izliekas tik sevišķi garda. Tikai tāpēc, ka neiespējamais ir darīts iespējams.
— Bet kā tad bija iespējams transports?
— Ak, nav nekas vienkāršāks. Katra tika ielikta lielā mucā, kura bija izlikta ar kalvēm un ūdensaugiem. Muca tika iekrauta uz īpaši šim nolūkam taisītiem ratiem. Sterlete ir ķerta pirms divpadsmit, nēģis — pirms astoņām dienām, un abas bija dzīvas un svaigas, kad nonāca pavāra rokās, kurš vienu sagatavoja vīnā un otru — pienā. Jūs neticat, Danglāra kungs?
— Es vismaz šaubos, — tas atteica.
— Batisten, atnesiet man sterleti un nēģi, kas vēl ir dzīvi tajās pašās mucās! — pavēlēja grāfs.
Danglārs pārsteigts pacēla acis, pārējie viesi priecīgi applaudēja.
Četri sulaiņi atnesa divas lielas mucas, kurās katrā jautri spēlējās pa minētajai zivij.