— Bet kāpēc pa divām no katras sugas? — jautāja Danglārs.
— Viena varēja nonīkt, — vienkārši atbildēja grāfs.
— Ak, jūs tiešām esat apbrīnojams virs! - iesaucās Danglārs.
— Ak, un kam var nākt prātā tādas domas, — piebilda viņa sieva.
— Ak, cienījamā kundze, domas nav manas, — smiedamies atteica grāfs, — tās bija lielā cieņā pie senromiešiem. Jau Plīnijs lika saviem vergiem Ostijas zelta zivtiņas nest uz Romu. Bija arī greznības likums, lai tās būtu vēl dzīvas, un patīkams skats redzēt, kā tās mirst, jo tad viņas mirdzēja visās varavīksnes krāsās, pēc tam tās sūtīja uz ķēķi, jo viņu nāves cīņa bija ievērības cienīga. Kad viņas bija nedzīvas, tās tika nicinātas.
— Bet Ostija bija tikai septiņas astoņas jūdzes atstatu no Romas, — piebilda Debrē.
— Jā gan, — teica Monte-Kristo, — bet kādā ziņā tad mēs pēc astoņpadsmit gadu simteņiem pēc Lukulla būtu tikuši uz priekšu, ja mēs negribam viņu pārspēt?
Abi Kavalkanti izpleta platas acis, bet bija diezgan gudri nekā neteikt.
— Tas viss, es atzīstos, pilnīgi pelna apbrīnu, — teica Šato-Reno, — bet es vēl vairāk apbrīnoju šo jūsu nepārspējamo apkalpošanas akurātību. Vai taisnība, grāfa kungs, ka jūs šo namu nopirkāt tikai pirms sešām dienām?
— Jā.
— Nu, labi, esmu pārliecināts, ka tas astoņās dienās būs pilnīgi pārvērsts. Ja nemaldos, tad ieeja bija citāda un pagalms tukšs un bruģēts, kamēr šodien tur parādās zaļš maurs, simtgadīgu koku ieskauts.
— Ko tur teikt? Es mīlu zaļumu un pavēni, — atbildēja grāfs.
— Tiešām, — teica Vilfora kundze, — citkārt ieeja atradās ielas pusē, un es atminos, ka es savas brīnišķās izglābšanās dienā pa tām durvīm iegāju jūsu namā.
— Jā, cienījamā kundze, bet pēc tam es labāk izvēlējos ieeju, no kuras var redzēt Buloņas mežu.
— Četrās dienās! — iesaucās Morelis, — tas jau ir gluži vai brīnums.
— Tiešām, — turpināja Šato-Reno, — vecu māju pārvērst par jaunu! Jo šis nams bija vecs un ļoti drūms. Es to apskatīju pirms trim gadiem savas mātes uzdevumā, kad Senmerāna kungs vēlējās to pārdot.
— Senmerāns? — jautāja Vilfora kundze. — Tātad no viņa jūs esat pircis šo namu?
— Liekas gan, — teica Monte-Kristo.
— Liekas? Mans Dievs, vai tad jūs nezināt, kas jums pārdeva šo namu?
— Tiešām ne, cienījamā kundze, jo tādus darījumus veic mans intendants.
— Nams likās vismaz desmit gadus neapdzīvots, — Šato-Reno stāstīja tālāk, — un atstāja ļoti bēdīgu iespaidu ar nolaistām žalūzijām, aizslēgtām durvīm un ar zāli aizaugušu pagalmu. Tiešām, ja tas nebūtu "piederējis karaliskā prokurora sievastēvam, tad varētu domāt, ka tas ir viens no tiem briesmīgākajiem namiem, kuros ir izdarīts liels noziegums.
Vilfors pēc šiem vārdiem vienā rāvienā izdzēra glāzi vīna. Monte-Kristo nogaidīja, kamēr visi klusuciezdami pārdomāja par nupat teikto, un tad teica:
— Tiešām dīvaini, barona kungs, kad es pirmoreiz biju šeit, man ienāca prātā gluži tās pašas domas un nams man likās tik drūms, ka es to nekad nebūtu pircis, ja mans mājas pārvaldnieks nebūtu šo veikalu jau noslēdzis. Laikam viņš bija dabūjis kādu dzeramnaudu no mākleriem.
— Laikam gan, — diezgan neskaidri teica prokurors, mēģinādams pasmaidīt, — bet ticiet man, ka man nav nekādas daļas par šā nama nejauko izskatu. Senmerāna kungs vēlējās pārdot šo namu, kurš piederēja pie viņa meitasmeitas pūra. Nams, vēl dažus gadus stāvēdams neapdzīvots, būtu gluži vai sakritis drupās.
Šoreiz nobāla Morelis.
— Sevišķi viena istaba, — turpināja grāfs, — gluži vienkārša no izskata, kā visas citas istabas, tomēr man izlikās — tā ir izsista ar sarkanu damastu — tāda dramatiska.
— Dramatiska? Kā tā?
— Vai var izskaidrot kādu neapzinīgu iedvesmu, — teica Monte- Kristo, — un vai nav tādu vietu, kurā jūs elpojat it kā skumību? Kāpēc? Kas to zina? Ar kādu ideju sakopojumu, kurš patvaļīgi rada zināmas atmiņas, kuras varbūt nav ne mazākā sakarā ar to vietu, kurā mēs atrodamies. Brīnišķīgā kārtā šī istaba man atgādina Dezdemonas istabu. Bet tiešām — mūsu dineja ir beigusies, es jums parādīšu to istabu. Pēc tam mēs dārzā dzersim kafiju.
Monte-Kristo piecēlās, viņam līdzi Vilfora kundze, kurai sekoja visi citi viesi. Prokurors un Danglāra kundze acumirkli palika iepakaļ, kā pieauguši pie savām vietām, aukstiem, mēmiem skatieniem viens otrā lūkodamies.
— Vai jūs dzirdējāt? — jautāja baronese Danglāra.
— Vajag iet, — atbildēja prokurors, sniegdams viņai roku.
Ziņkārības dzīti, viesi jau bija izklīduši pa namu, cerēdami, ka viņiem
tiks rādīta ne šī istaba vien. Visi izgāja pa atvērtām durvīm, grāfs gaidīja palikušos. Kad arī tie bija izgājuši, viņš aizvēra durvis ar tādu smaidu uz lūpām, kas viesus būtu izbiedējis vairāk nekā pati noslēpumainā istaba; bet neviens šo smaidu nepamanīja.
Tiešām — tika apskatīta visa māja, istabas bija ierīkotas ar izsmalcinātu greznību, ar labu gaumi dekorētas austrumnieku garā, šur tur ieročiem greznotas. Zāles bija greznotas ar vecu gleznotāju slavenajiem darbiem, buduāri — ar ķīniešu audumiem visdīvainākās krāsās, fantastiskiem rakstiem ar brīnišķiem zīmējumiem.
Beidzot viesi nonāca noslēpumainajā istabā.
Šeit pēc pirmā acu uzmetiena nebija nekā sevišķa, ja neskaita, ka, neskatoties uz pievakari, istaba nebija apgaismota un ka šeit nebija nekas uzkopts kā citās istabās. Tas vien jau deva tai drūmu izskatu.
— Ha! — iesaucās Vilfora kundze. — Te tiešām ir šausmīgi!
Danglāra kundze drebēdama stomījās, bet ko viņa sacīja, to neviens
nesaprata. Vispār tika izteikta pārliecība, ka sarkanā damasta istaba esot šaušalaina.
— Vai ne? — teica Monte-Kristo. — Cik dīvaini ir nolikta šī gulta, kādas drūmas, asinskrāsas tapetes, un Šīs abas no mitruma nobālušās gleznas, vai tās neliekas it kā bālām lūpām čukstot: