— Mēs esam redzējušas!
Prokurors k(uva līķa bāls, un baronese nokrita uz kāda krēsla blakus kamīnam.
— Ā! — smiedamās iesaucās Vilfora kundze. — Vai juras ir dūša sēsties krēslā, kurā varbūt tika izdarīts noziegums?
Danglāra kundze piepeši pielēca stāvus.
— Ak, tas vēl nav viss! — teica Monte-Kristo.
— Mans Dievs, kas tad vēl ir? — jautāja Debrē, kurš bija pamanījis baroneses uzbudinājumu.
— Ak, kas tad ir vēl, — teica Danglārs, — jo līdz šim es neredzu nekā sevišķa, un jūs, Kavalkanti kungs, ko domājat jūs?
— Ak, mums Pizā ir Ugolīni tornis.* Ferārā — dzejnieka Taso cietums un Rimini — Franēeskas un Paolo istaba!
— Labi, bet jums nav šo mazo kāpņu, — teica Monte-Kristo, atvērdams apslēptās durvis. — Aplūkojiet tās un sakiet, ko par tām domājat!
— Kas par drūmām, locītām kāpnēm! — smiedamies teica Šato-Reno.
— Es īsti nezinu, — teica Debrē, — vai jūsu Miosas vīns mani dara tik sērīgu, bet man viss nams liekas melns.
Morelis visu laiku, kopš bija bijusi runa par Valentīnas pūru, bija skumīgs un nerunāja ne vārda.
— Iedomājieties, — smējās Monte-Kristo, — kāds Otello, piemēram, vētrainā naktī lēni kāpj lejup pa šīm kāpnēm, apkrāvies ar drūmu nastu, kuru viņš steidzīgi gribētu slēpt no cilvēku vai pat Dieva acīm.
Danglāra kundze pie prokurora rokas gandrīz vai paģība, prokurors pats atslējās pret sienu, lai nekristu.
— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, kas jums kaiš? — iesaucās Debrē. — Cik jūs esat bāla!
— Kas viņai kaiš, ir ļoti vienkārši saprotams, — atteica Vilfora kundze. — Grāfa kungs stāsta mums šausmīgus stāstus laikam ar nolūku mūs sabiedēt.
Pizas tornī Ugolīni tika nomērdēts badā. Ferārā — apcietināts slavenais dzejnieks Taso, Rimini Frančesku lidz ar Paolo nodūra viņas vīrs, Paolo brālis.
— Tiešām, grāfa kungs, — stomījās prokurors, — jūs biedējat kundzes.
— Kas jums kaiš? — Debrē vēlreiz jautāja baronesei.
— Nekas, nekas, — viņa atteica, — man tik trūkst svaiga gaisa.
— Tad iesim dārzā, — teica Debrē, piedāvādams viņai roku un iedams uz trepju pusi.
— Nē, nē, nē, — viņa atteica, — es vēl palikšu.
— Ak, cienījamā kundze, — iesaucās grāfs, — vai jūsu riebums ir tik nepārvarams?
— Nē, mans kungs, bet jūs tā stāstāt, ka fantāzijai piedodat patiesības izskatu.
— Ak, mans Dievs, — Monte-Kristo atteica smīnēdams, — tās visas ir tikai iedomas, kāpēc tad mēs nevaram šo istabu tikpat labi iedomāties par ģimenes mātes mītni? Šai gultai blakus, piemēram, stāv dieviete Lu- čīna, pa šīm noslēpumainām kāpnēm kāpj nedēļnieces ārsti vai bērnu aukle lēniem soļiem, lai netraucētu jaunās mātes saldo miegu. Vai varbūt pats tēvs nes projām guļošo bērniņu.
Baronese kļuva nevis mierīgāka, bet sāpīgi ievaidējās un paģība.
— Danglāra kundze liekas ļoti nevesela, — murmināja prokurors, — vajadzētu likt piebraukt viņas ekipāžai.
— A, mans Dievs, — iesaucās grāfs, - un mana flakona man nav pie rokas.
— Man ir savs, — ieteicās Vilfora kundze.
Un viņa pasniedza Monte-Kristo stikla trauciņu ar sarkanu šķidrumu, līdzīgu grāfa zālēm, ar kurām Eduārs tika atmodināts.
— Ā! — pārsteigts iesaucās Monte-Kristo.
— Jā, — viņa teica, — pēc jūsu aizrādījumiem es mēģināju.
— Un jums izdevās?
— Es ceru.
Baronesi iznesa blakus istabā, grāfs uzpilināja viņai vienu pilienu uz lūpām, un viņa atmodās.
— Ak! — viņa ievaidējās. — Kas par šausmīgu sapni!
Meklēja pēc viņas laulātā drauga, bet tas nebija draugs poētiskām un romantiskām sajūtām un bija devies dārzā, kur ar veco Kavalkanti runāja par kādu dzelzceļu starp Livorno un Florenci. Monte-Kristo likās ļoti noskumis par notikumu un noveda baronesi dārzā, kur Danglāra un Kavalkanti dzēra kafiju.
— Vai es jūs tiešām tā esrnu sabiedējis, cienījamā kundze? — viņš jautāja.
— Nē, grāfa kungs, bet jūs zināt, ka iespaidi grozās pēc mūsu gara virziena.
Vilfors pūlējās pasmaidīt:
— …ar vienkāršu fantāziju reizēm ir jau pietiekami…
— Tiešām, — teica Monte-Kristo, — bet izzobojiet vien mani, es taču netieku vajā no domām, ka šinī namā izdarīts kāds noziegums.
— Sargieties, — teica Vilfora kundze, — šeit ir karaliskais prokurors!
— Labi, — atteica grāfs, — ja jau ir tieši šāds gadījums, tad es tūdaļ varētu nodot liecību.
— Liecību? — jautāja prokurors.
— Jā, un liecinieku priekšā, — atteica grāfs.
— Tas jau ir īsti interesanti! — iesaucās Debrē. — Un kad tiešām stāsts attiecas uz kādu noziegumu, tad izbrīns veicinās gremošanu pēc jūsu dinejas.
— Jā, šeit ir runa par noziegumu, — nopietni teica grāfs. — Sekojiet man, mani kungi un jūs, prokurora kungs, jo, lai liecība būtu likumiski derīga, tai vajag būt nodotai pienācīga tiesas vīra priekšā.
Monte-Kristo noveda viesus pie kādas platānas, zem kuras gulēja tumšas ēnas.
— Šeit, šai vietā, — teica grāfs, ar kāju apzīmēdams vietu, — es liku rakt apkārt šim kokam, lai uzliktu tam mēslotu zemi. Ko, domājat, atrada mani strādnieki? Maza sainīša atliekas un jaunpiedzimuša bērniņa ģilteni. Tas, es ceru, nav spoku parādība.
Monte-Kristo manija, ka Danglāra kundzei, kuru viņš bija atvedis un kuras roku paturēja savējā, nodrebēja roka.
— Jaunpiedzimis bērniņš! — iesaucās Debrē. — A, tā lieta kļūst nopietna!
— Lūk, — teica Šato-Reno, — vai man nebija taisnība, kad teicu, ka namiem tāpat ir sava dvēsele un seja kā cilvēkiem un ka tie savos vaibstos tāpat atspoguļoja savu iekšējo dzīvi. Šis nams bija sērīgs, jo tam bija ļauna sirdsapziņa, tas slēpa slepkavību.