— Kas to var apgalvot? — atbildēja prokurors, saņemdams savus pēdējos spēkus.
— Kā? — skaļi iesaucās Monte-Kristo. — Dzīvu bērnu aprakt zemē, tas nav noziegums? Kā tad jūs tādu darbu saucat, jūs, karaliskais prokurors?!
— Bet kas tad apgalvo, ka bērns bija vēl dzīvs?
— Kāpēc tad viņš būtu šeit aprakts tik slepeni? Šis dārzs jau nav kapsēta.
— Kā Šeit Francijā tiek sodīti bērnu slepkavas? — naivi iejautājās majors Kavalkanti.
— Ak, mans Dievs, — teica Danglārs, — viņiem nocērt galvu ar giljo- tinu.
— Ak tā, nocērt galvu ar giljotīnu!
— Jā, es domāju, vai ne, prokurora kungs? — vaicāja Monte-Kristo.
— Jā, grāfa kungs, — atteica prokurors tik tikko dzirdamā balsī, kura nemaz vairs neizklausījās pēc cilvēka balss.
Monte-Kristo juta, ka tie abi, kuru dēļ viss šis skats bija sarīkots, bija gluži paguruši, un teica:
— Bet, mani kungi, mēs aizmirstam kafiju.
Un viņš līdz ar viesiem gāja uz mauru, kurā bija klāts kafijas galds.
— Tiešām, grāfa kungs, es kaunos atzīties, bet jūsu šausmīgie stāsti mani tā aizgrābuši, ka man jāatsēžas, — teica baronese Danglāra un atkrita kādā krēslā.
Monte-Kristo paklanījās un tuvojās Vilfora kundzei:
— Man liekas, ka Danglāra kundzei vajadzēs jūsu flakonu.
Bet kamēr vēl viņi abi runāja, prokurors Vilfors bija piegājis pie Danglāra kundzes un viņai klusu teica:
— Man ar jums jārunā.
— Kad?
— Rīt.
— Kur?
— Manā birojā tiesas namā, tur vēl ir visdrošāk.
— Es atnākšu.
Šinī acumirklī Vilfora kundze pienāca ar flakonu.
— Paldies, dārgā draudzene! — teica Danglāra kundze un lūkoja pasmaidīt. — Nekas jau nebija, un es tagad jūtos daudz labāk.
VII ubags
Vilfora kundze vēlējās atgriezties Parīzē, Danglāra kundze, kaut gan vēl ļoti vāja, neuzdrošinājās izsacīt to pašu vēlējumu.
Pēc savas sievas lūguma Vilfors sāka posties uz prombraukšanu. Viņš piedāvāja baronesei sēdekli savos ratos, lai viņa sieva varētu parūpēties par neveselo draudzeni. Danglārs bija ļoti nogrimis sarunās ar Kavalkanti, ka nekā nepamanīja no visa tā, kas notika apkārt.
Kamēr Monte-Kristo runāja ar Vilfora kundzi, viņš gan bija pamanījis, ka prokurors tuvojās baronesei, un bija pat uzminējis sarunas saturu. Viņš palīdzēja kundzēm iesēsties ratos. Danglārs, kurš bija gluži sajūsmināts par veco Kavalkanti, piedāvāja viņam sēdekli savos ratos. Andrea devās pie saviem vieglajiem angļu ratiem, kamēr viņa zirgu puisis, grūms lielos zābakos, uzlēca mugurā lielajam, pelēkajam zirgam.
Pa dinejas laiku Andrea bija maz runājis. Viņš bija pārāk gudrs, lai tik bagātu un varenu ļaužu vidū neizteiktu varbūt kādu muļķību, it sevišķi vēl tāpēc, ka klāt bija prokurors. Vēlāk Danglārs bija viņu pilnīgi sev noņēmis, noturēdams viņu un majoru par bagātiem nabobiem. Ar lielu prieku baņķieris bija pamanījis majora mazā pirkstiņa gredzenā milzīgu dimantu, jo gudrais majors savas bankas zīmes, kuru kurss taču varēja krist, bija tūdaļ izmainījis pret lietām, kuras vērtību nemaina. Pēc dinejas Danglārs bija sīki iztaujājis tēvu un dēlu par viņu dzīves veidu un nodomiem, un abi, ievērodami, ka vienam jādabū no Danglāra četrdesmit astoņi tūkstoši franku, bet otram ik gadu piecdesmit tūkstoši liru, uz visiem jautājumiem atbildēja ar sevišķu laipnību.
Viens apstāklis Danglāra acīs vēl pavairoja Kavalkanti cieņu līdz pat dievināšanai. Pēc Horācija principa nil admirori (ne par ko nebrīnīties) majors bija pratis gluži vienaldzīgi pateikt, kurā ezerā ķerami labākie nēģi, un bija savu tiesu apēdis, nedz brīnīdamies, nedz uzslavēdams. Danglārs to bija uzskatījis par zīmi, ka bagātajiem firstiem Kavalkanti tādi reti ēdieni laikam ir kaut kas gluži parasts. Ar lielu prieku viņš tāpēc uzņēma viņa paziņojumu:
— Rīt, mans kungs, man būs tas gods jūs apmeklēt veikala darīšanās, — uz ko Danglārs atbildēja:
— Es jutīšos laimīgs, ka varēšu jūs pie sevis redzēt.
Tad viņš viņam lika priekšā, ja tam nebūtu pārāk sāpīgi šķirties no dēla, aizvest viņu uz „Prinču viesnīcu".
Majors atbildēja, ka viņa dēls jau sen vedot tādu dzīvi kā visi modernie jaunie kungi, ka viņam savi apkalpotāji un ekipāža un ka viņi arī neesot reizē atbraukuši.
Abi kungi, majors un baņķieris, tātad kopā aizbrauca uz Parīzi, Danglārs arvien vairāk brīnīdamies par šo vīru, kurš savam dēlam varēja dot tēriņam ik gadu 50000 liru, kas lika domāt par mantību, kura atmet ik gadus procentus pāri par pusmiljonu liru.
Andrea domāja, ka izturās ļoti kundziski, kad izbāra savu grūmu, kur? bija ar zirgu gaidījis pie vārtiem, ne pie kāpnēm un bija licis kungam iet kājām veselus trīsdesmit soļus. No grūma rokām Andrea paņēma grožus un uzcēla kāju spodri lakotā zābakā uz ratu kāpšļa.
Šinī acumirklī kāda roka uzsita viņam uz pleca. Domādams, ka tas ir grāfs un Danglārs, Andrea aši apgriezās apkārt.
Neviens no tiem nebija, bet gluži svešāds tēls ar nodegušu seju, lielu bārdu, spīdošām acīm kā vilkam. Ņirgādamies tas rādīja baltus, asus zobus kā šakālim. Sarkans, rūtains lakats bija apsiets ap nosirmušajiem matiem, netīrs, gluži noplīsis virssvārks apsedza lielo, lieso un kaulaino stāvu, kura kauli ejot likās grabam kā ģiitenim. Roka, kura arvien vēl gulēja uz Andrea pleca, bija plata un liela.
Vai nu jaunais cilvēks izbijās no šā savādā tēla, vai varbūt viņu pazina? Visādā ziņā viņš stipri nodrebēja.
— Ko jūs gribat? — viņš stostījās.
— Atvainojiet, pilsoni! Es varbūt traucēju, bet man noteikti vajag ar jums runāt.
— Vakarā neubago! — uzsauca viņam grūms, lai atsvabinātu savu kungu no šā nekauņas.