— Es neubagoju, mans mīļais puis, — teica nepazīstamais, briesmīgi smiedamies, tā ka grūms aizgāja. — Es vēlos tikai dažus vārdus parunāt ar tavu kungu, kurš man pirms divām nedēļām deva kādu uzdevumu.
— Nu, labi, — saņemdamies teica Andrea, lai grūms nepamanītu viņa apjukumu. — Sakiet — ko gribat?
— Es vēlos, — teica vīrs ar sarkano lakatu, — braukt, ne kājām iet. Es esmu piekusis uņ tiešām ne tik labi pabrokastojis kā tu.
Jaunais cilvēks drebēja no šis dīvainās, draudzīgās uzrunas.
— No Dieva puses, ko tad jūs īsti gribat?
— Nu, ko! Es gribu tavos skaistos ratos un ar tevi kopā braukt uz Parīzi.
Andrea nobāla, bet nekā neatbildēja.
— Nu, kas tad tur sevišķs? — nekaunīgi teica svešais. — Tas no manas puses tāds mazs untums, mīļais Benedeto.
Šie vārdi, likās, atstāja iespaidu uz Andrea, viņš piegāja pie grūma un teica:
— Šim vīram tiešām ir kaut kas svarīgs, ko man teikt. Ej un paņem važoni, lai tu mājās nenonāktu daudz vēlāk kā es!
Sulainis aizgāja gluži pārsteigts.
— Ļauj man vismaz stāties ēnā! — teica Andrea.
— Ā, to var. Es tevi aizvedīšu klusā vietiņā.
Un viņš paņēma zirgu pie pavadas un veda to tālāk, nostādīdams aiz krūmiem, kur tiešām neviens nevarēja redzēt, kādu godu viņš parādīja Andrea.
— Tiešām! — smiedamies teica svešais. — Man nemaz nerūp tas gods sēdēt tev blakus skaistos ratos, bet es tiešām esmu noguris un man ar tevi jārunā!
— Tad kāp iekšā!
Tiešām bija žēl, ka nebija vairs gaišs, būtu bijis dīvains skats redzēt šo noplīsušo tēviņu skaisto ratu zīda spilvenos sēžam blakus eleganti ģērbtajam jaunkungam.
Andrea dzina savu zirgu uz priekšu, ne vārda nerunādams; arī svešais klusēja, kaut gan mute bija sašķobīta smieklos.
Kad viņi bija izbraukuši ārpus Oteilas un Andrea redzēja, ka viņi ir vieni paši, viņš salika rokas krustām uz krūtīm un teica savam pavadonim:
— Kāpēc jūs traucējat manu mieru?
— Kāpēc tad tu mani kaitini, puis?
— Kā tā — es jūs kaitinu?
— Kā tad? Mēs šķīrāmies pie Varas tilta, tu solījies iet uz Toskānu, un nu tu esi Parīzē.
— Un kā tad es jums ar to stājos ceļā?
— Ceļā? Nebūt ne. Es domāju, ka tas man atnesīs labumu.
— Ā! Jūs gribat mani izsūkt ?
— Pareizi, mans mīļais. Tie bija īstie vārdi.
— Nu, meistar Kadrus, tad es jums saku jau iepriekš, ka jūs alojaties.
— Mīļais, mazais, neiekaisti! Bet tev jāzina, ka nelaime padara greizsirdīgu. Es domāju, ka tev pa Toskānu vajadzēs staigāt kā nabagam un zaglim, un no visas sirds tevi nožēloju, kā es būtu nožēlojis savu paša bērnu. Tu vēl atceries, ka es tevi aizvien saucu par savu bērnu?
— Nu un tad?
— Pacieties, mans dēls!
— Es pacietīšos, turpiniet!
— Piepeši es tevi redzu pie pilsētas vārtiem un Šeit Parīzē ar sulaiņiem un ekipāžām. Vai tu esi atradis kādu zelta raktuvi?
— Ak tu esi skaudīgs!?
— Ak, zēn, es esmu laimīgs, ka varu tev izteikt komplimentu. Bet tā kā es neesmu ģērbies pēc pēdējās modes, tad esmu rīkojies tā, lai tevi neapkaunotu!
— Laba rīcība, — kliedza Andrea, — kad jūs tuvojaties man mana sulaiņa klātbūtnē!
— Es tuvojos tev, kad es spēju. Tev ir ātrs zirgs un ļoti viegli rati, tu vari pasaulē ātri tikt uz priekšu, un man grūti tevi sasniegt, es tādēļ izmantoju gadījumu.
— Jūs redzat, ka es neslēpos.
— Tu esi ļoti laimīgs; es vēlētos, ka arī es to varētu, bet es slapstos un ļoti baidījos, ka tu mani varbūt vairs nepazīsi. Nu, es esmu maldījies, — teica Kadruss, ļauni smiedamies, — tu esi ļoti labsirdīgs.
— Nu, ko jūs vēl gribat? — jautāja Andrea.
— Tu mani vairs nekaitini, mani, savu veco darbabiedru! Tas nav smuki, Benedeto, tu topi lepns!
Šie draudi apspieda Andrea dusmas, viņš juta, ka atrodas Kadrusa varā. Viņš padzina zirgu straujāk.
— Tu nedari labi, Kadrus, tā izturēdamies pret vecu biedru, kā pats saki. Mēs abi esam dienvidnieki un ar karstām asinīm — starp tādiem ļaudīm kā mēs draudi ir nevietā. Vai mana vaina, ka laime man uzsmaidījusi?
— Vai laime tev tiešām uzsmaidījusi? Vai visas šīs smukās lietas nav aizņemtas, bet tās tavs paša īpašums? Nu, jo labāk! — atteica Kadruss mantkārībā mirdzošām acīm.
— To jau tu zināji, citādi nebūtu mani uzmeklējis. Ja man būtu tādi saplīsuši svārki un tāds sarkans lakats ap kaklu, tu mani vis nepazītu…
— Nenicini mani, zēn! — teica Kadruss. — Kas tad man liedz ģērbties tikpat labi kā tev? Es jau pazīstu, mans dēls, tavu labo sirdi! Ja tev divi labi svārki, tu man dosi vienus. Kā es ar tevi dalīju savu maizes kumosu, kad tu biji izsalcis.
— Tā ir taisnība, — teica Andrea.
— Ak, cik tu biji izsalcis! Vai tev aizvien vēl tik laba apetīte kā toreiz?
— A jā! — teica smiedamies Andrea.
— Bet kā tev gadījās brokastot pie šā prinča?
— Tas nav princis, bet grāfs.
— Grāfs un laikam bagāts, he?
— Jā, bet nealojies, tam nav tik viegli tikt klāt.
— Nu, mans Dievs, esi gluži mierīgs! Neviens jau negrib tavam grāfam nekā darīt. Es viņu atstāju tev. Bet nu man vajag, tu zini, sīknaudu…
— Cik tad tev vajag?
— Es domāju, ka ar simt frankiem mēnesī sākumā pietiks…
— Nu?
— …Ko dzīvot, bet diezgan paplāni…
— Nu?
— Ar simt piecdesmit jau varētu labāk izkulties…
— Še tev divi simti, — teica Andrea, ielikdams viņam rokā desmit zelta gabalus.
— Labi, — teica Kadruss.
— Pieteicies katru mēnesi pirmajā dienā pie mana durvju sarga, — viņš tev šo summu izmaksās!
— Ak, cik tas man ir apkaunojoši!
— Kā tā?
— Tu man liec tikties ar saviem sulaiņiem, nē, es gribu tikai ar tevi pašu visu nokārtot.
— Nu, labi, nāc tad pie manis paša, un, kamēr vien es dabūšu izmaksātu savu renti, tikmēr ari tu dabūsi savu.