— Tu esi labs puika, un es redzu, ka es tevi neesmu alojies. Ak, tā ir debesu lairne, ka liktenis tādus cilvēkus kā tevi piemeklē! Kā tad tas nu nācās, ka tu tiki pie tādas laimes?
— Kāpēc tev tas jāzina? — jautāja Andrea.
— Tātad no tavas puses neuzticība!?
— Nē. Labi, es tev teikšu: es atradu savu tēvu.
— Savu īsto tēvu?
— Lai velns, kamēr viņš maksā…
— Gluži pareizi. Kā sauc tavu tēvu?
— Majors Kavalkanti.
— Un vai viņš ir apmierināts ar tevi?
— Līdz šim jā.
— Un kas tev palīdzēja tikt pie tēva?
— Grāfs Monte-Kristo.
— Tas pats, no kura tu nupat atnāci?
— Tas pats.
— Saki, mans dēls, vai tu nevarētu arī mani pie viņa iekārtot par kādu radinieku, jo liekas, ka viņam tādām lietām ir birojs.
— Es darīšu, kas vien būs iespējams. Ar ko tu līdz šim laikam nodarbosies?
— Vai es?
— Nu ja, tu!
— Tu esi ļoti laipns, ka tā rūpējies par mani, — teica Kadruss nikni.
— Nu, vai tad es nevaru par tevi domāt, kad tu ņem dzīvu dalību manā liktenī? — atteica Andrea tāpat.
— Tev taisnība… Es noīrēšu sev pieklājīgu dzīvokli, katru dienu skūšu bārdu, labi ģērbšos un iešu kafejnīcā lasīt laikrakstus. Pa vakariem es tad iešu uz teātri, un mani noturēs par maiznieku, kurš dzīvo no savas rentes; tāds ir mans sapnis un ideāls.
— Ā, lieliski! Paliec pie šādas dzīves kārtas, un tu būsi laimīgs!
— Tu esi ļoti laipns! Un kādi ir tavi nolūki? Vai tu gribi tikt par Francijas senāta locekli?
— Nu, nu, — teica Andrea, — kas zina?
— Varbūt majors Kavalkanti jau ir pēc kārtas… Par nelaimi tagad šādi nav vairs mantojami.
— Mīļais draugs, atturēsimies no politikas… Bet nu tev ir, ko tu gribēji, un mēs esam arī atbraukuši, kur gribējām, — un nu atstāj manus ratus!
— Vēl ne.
— Kā tā — vēl ne?
— Bet, dēls, apdomā taču, ar sarkanu lakatu ap galvu, bez cepures, noplīsušiem svārkiem bez pases, ar divdesmit zelta gabaliem kabatā — mani tūdaļ notvertu policija! Man būtu jāatzīstas, ka es naudu dabūju no tevis, tas novestu pie dažādiem nepatīkamiem tālākiem jautājumiem: dabūs dzirdēt, ka es no Tulūzas aizgājis bez ardievām, es tiktu no etapa un etapu līdz Vidusjūrai aizstiepts un tiktu beigās atkal par 16. numuru. Tad ardievu mans jaukais sapnis par maiznieku, kas dzīvo no savas rentes! Nē, mans dēls, es labāk ar godu dzīvoju šepat galvaspilsētā.
Andrea sarauca uzacis. Viņš acumirkli pārdomāja, tad palūkojās aši visapkārt, un, kad nekur nebija manāma dzīva dvēsele, viņš nemanot lika rokai ieslīdēt kabatā un ķerties pie pistoles. Bet Kadruss bija labi novērojis katru viņa kustību un nemanot izvilka savu spāniešu nazi. Acīm redzot abi draugi bija viens otra cienīgi un pilnīgi sapratās. Andrea roka drīz vien atkal parādījās, un pistole palika mierīgi kabatā.
— Labi, Kadrus, tātad tu dzīvosi laimīgi!
— Es darīšu visu, kas vien iespējams, — atbildēja agrākais viesnīcas „Gāras tilts" īpašnieks, atkal ielikdams nazi svārku piedurknē.
— Bet kā tad tu gribi izbēgt no policijas, jo šeit ratos tu esi vēl vairāk briesmās?
— Klau, kas man iekrita prātā! — teica Kadruss.
Viņš paņēma grūma mēteli, kuru tas bija atstājis ratos, un apņēma to sev ap pleciem, tad noņēma sarkano lakatu no galvas, paņēma Andrea cepuri un uzlika to sev, tagad pilnīgi līdzinādamies saīgušiem bagāta kunga kučierim, kura kungs pats vada zirgus.
— Un vai tad lai es palieku bez cepures? — jautāja Andrea.
— Kāpēc gan ne! Laiks vējains, cepure tev var būt no galvas nokritusi.
— Nu, labi taisies, ka tiekam tālāk! — nikni teica Andrea.
— Nu, es taču neesmu tas, kas tevi aizkavē?
Laimīgi viņi pabrauca garām šķēršļiem, kur stāvēja policijas sargi.
Pie pirmās šķērsielas Andrea pieturēja savu zirgu un Kadruss izkāpa.
— Nu, — teica Andrea, — dod nu cepuri un mēteli!
— Jā, — smējās Kadruss, — tu taču negribēsi, ka es saaukstējos!
— Bet es?
— Tu esi jauns, bet es sāku jau vecs palikt. Uz redzēšanos, Benedeto!
Un Kadruss pazuda kādā šķērsieliņā.
— Ak, — nopūzdamies teica Andrea, — cilvēkam šinī pasaulē nav iespējams kļūt laimīgam!
VIII
Māju ķildas
Debrē, pārnākot no grāfa Monte-Kristo viesībām, nejāja taisni uz mājām, bet uz Danglāru dzīvokli, kur pašlaik piebrauca Vilfora rali, kuri atveda baronesi Danglāru. Debrē kā māju draugs nodeva savu zirgu zir- gupuisim un sniedza baronesei roku, ievezdams to viņas istabās.
Tiklīdz viņi bija vieni, Debrē čukstēja:
— Hermīne, es lūdzu jūs, kas jums kaiš, un kāpēc šis grāfa Monte- Kristo stāsts jeb, pareizāk, šī pasaka jūs tā uztrauca?
— Es šovakar neesmu labā noskaņojumā, — atbildēja baronese.
— Nē, nē, — teica Debrē, — nelūkojiet mani tā vien nomierināt, jo jūs, tieši otrādi, ļoti labi sapratāt humoru, kad mēs nonācām pie grāfa. Barons, taisnība gan, bija mazliet saskābis, bet es zinu, ka tas jūs citreiz nemēdz uztraukt. Tur ir cita vaina. Pasakiet man! Jūs zināt, es neciešu, ka jums kāds kaut ko pāri dara.
— Lūdzu, jūs alojaties, — teica baronese, — tas ir viss, ko es teicu, es tikai neesmu labā omā, un vai nu vērts par to runāt, mans draugs?
Acīm redzot, vai nu Danglāra kundzei nervi bija uztraukti, kas bieži mēdz atgadīties smalkām kundzēm gluži neapzināti, vai Debrē bija taisnība un viņa kaut ko slēpa. Viņš tātad apņēmās pacietīgi nogaidīt izdevīgu mirkli un tagad viņu vairs nemocīt ar jautājumiem.
Pie savas istabas durvīm baronese atrada istabmeitu.
— Ko dara jaunkundze? — viņa jautāja.
— Viņa visu vakaru studēja, — atbildēja kalpone, — tagad viņa ir devusies pie miera.
— Man taču likās, it kā es dzirdētu viņas klavieres? — noprasīja baronese.
— Luīza d'Armili jaunkundze spēlē pēc Eiženijas jaunkundzes vēlēšanās.