— Labi, nāc pārģērb mani!
Baronese ar istabmeitu iegāja tualetes istabā, kamēr Debrē apsēdās lielajā sofā un spēlējās ar mazu sunīti, kas, saprazdams mājas drauga vietu šinī namā, pret Debrē izturējās ļoti laipni.
— Jūs sūdzaties, ka Eiženija ar jums nerunājot, — teica baronese, atkal atnākdama, — viņa drīz vien griezīsies pie jums ar lūgumu.
— Pie manis?
— Patiesībā pie ministra, lai apgādātu viņai angažementu operā. Tiešām, es nekad neesmu redzējusi tādu jaunas, augstdzimušas dāmas smieklīgu entuziasmu uz mūziku, — teica baronese.
— Ā, vareni! Mēs viņu tūdaļ uzņemsim operā, kaut neesam diezgan bagāti, lai tādu talantu spētu cienīgi atalgot.
Baronese atlaida savu istabas meitu.
— Hermīne, — atkal sāka Debrē, — esiet atklāta pret mani, jūs nomāc kaut kādas domas.
— Nekas, — atteica baronese, smagi elpodama, viņa pacēlās un nostājās spoguļa priekšā.
— Es šovakar izskatos briesmīga, — viņa teica.
Debrē piecēlās smiedamies, lai šinī ziņā pilnīgi nomierinātu baronesi, kad piepeši atvērās durvis. Ienāca Danglārs; Debrē apsēdās.
Izdzirdot ienākam kādu cilvēku, baronese pagriezās un uzlūkoja savu vīru lielām acīm.
— Labvakar kundze, — teica baņķieris, — labvakar, Debrē kungs!
Baronese bija pārliecināta, ka šīm negaidītajam apciemojumam vajadzēja izlīdzināt visu ļaunu, ko viņas vīrs bija, pēc viņas domām, viņai nodarījis.
Viņa pieņēma nopietnu sejas izteiksmi un teica Debrē, neatbildēdama savam vīram:
— Palasiet man priekšā, Debrē kungs!
Debrē, drusciņ uztraukts par barona negaidīto ienākšanu, atkal saņēmās, kad redzēja, ka viņa draudzene izturas tik mierīgi, un paņēma rokās kādu grāmatu.
— Atvainojiet, — teica barons, — bet baronese ir ļoti nogurusi, pulkstenis ir jau vienpadsmit, un jūs dzīvojat ļoti tālu, Debrē kungs.
Debrē no brīnumiem gluži vai sastinga: baņķiera vārdi bija tik mierīgi un pieklājīgi, bet aiz šā mierīguma bija manāma neparasti cieta griba stāties pretim baronesei.
Arī baronese bija pārsteigta un uzmeta savam vīram tādu augstmanīgi nicinošu skatienu, ka viņš citā reizē būtu nodrebējis, bet viņš pašlaik skatījās kādā žurnālā.
Tā šis draudīgais skatiens zaudēja savu spēku.
— Lisjēna kungs, — teica baronese, — es jums izskaidroju, ka es nebūt negribu vēl gulēt un man jums vēl daudz kas jāsaka; tāpēc es ceru, ka jūs man novēlēsit vēl dažas stundas no sava laika.
3 3.ik. 109
— Kā pavēlat, cienījamā kundze, — flegmātiski teica Debrē.
— Mīļais Debrē kungs, — no savas puses teica baņķieris, — nepūlieties velti arī šonakt uzklausīties manas sievas muļķības; rīt jums būs diezgan laika. Šovakaru es gribu paturēt sev, lai ar jūsu laipnu atļauju pārrunātu ar baronesi svarīgas lietas.
Šoreiz spēriens bija tik tieši mērķēts, ka tas gluži vai apstulbināja tiklab Debrē, kā arī baronesi. Abi saskatījās, it kā viens pie otra palīgu meklēdami pret šo necerēto uzbrukumu, bet namatēva neapstrīdamā vara pārspēja mājas draugu; baņķieris palika uzvarētājs.
— Tomēr nedomājiet, mīļais Debrē, ka es jūs aizdzenu, — turpināja Danglārs, — mani tikai sevišķs apstāklis spiež vēlēties sarunu ar baronesi. Tas gadās tik reti, ka, es ceru, man to ļaunā neņems.
Debrē noņurdēja dažus vārdus un steidzīgi devās projām.
— Gluži neticami, — viņš teica pats sev, kad no otras puses bija aizvēris durvis, — kādu varu pār mums iegūst šie vīri, kurus mēs uzskatām par tik smieklīgiem.
Baņķieris apsēdās uz sofā, aizvēra vaļā atstāto grāmatu un gribēja spēlēties ar sunīti, bet tas nelikās sajūtot pret viņu tādu pat laipnu prātu kā pret Debrē un iekoda viņam rokā. Baņķieris uzlēca stāvus un ar joni nosvieda sunīti zemē, kurš, kaukdams par tādu neparastu apiešanos, ielīda zīda spilvenos.
— Vai zināt, mans kungs, — mierīgi teica baronese,- — jūs atzīstaties: parasti jūs esat tikai neaptēsts, šodien jūs esat rupjš.
— Tas tāpēc, — vienaldzīgi teica baņķieris*- — ka es šodien esmu sevišķi nelabā omā.
Baronese uzlūkoja savu vīru ar parastiem nicinājuma skatieniem, kuri aizvien atstāja lielu iespaidu, bet šoreiz baņķieris pret tiem izturējās gluži vēsi.
— Kas man par daļu gar jūsu untumiem! — sadusmota un nepacietīga atteica baronese. — Izgāziet savas dusmas uz saviem algotajiem komijiem!
— Nē, madame, jūs dodat man greizus padomus, es tos neizpildīšu. Mani komiji ir godīgi ļaudis, kuri man pelna naudu un, diemžēl, nebūt netiek tik labi atalgoti, kā tas pienāktos. Kā lai es uz viņiem izgāžu savas dusmas? Nē, lai tās labāk krīt uz tiem, kas dzīvo uz mana rēķina, samoka manus zirgus, iztukšo manu kasi.
— Kas tad ir šie ļaudis, ja drīkstu prasīt? Runājiet skaidri, mans kungs!
— Nomierinieties, — atteica Danglārs, — es ilgi nerunāšu mīklās. Tie ļaudis, kas tukšo manu kasi, ir tie, kas no tās vienā stundā izņem 700000 franku.
— Es jūs nesaprotu, mans kungs, — teica baronese nedrošā balsi, lūkodama apslēpt savu nosarkumu.
— Jūs saprotat ļoti labi, ka es ar spāņu vērtspapīriem pazaudēju šo summu.
— Ā, — ņirgājās baronese, — un es lai esmu atbildīga par jūsu biržas zaudējumiem?
— Kāpēc gan ne?
— Mans Dievs, vai tur mana vaina, ka jūs nepratāt labāk spēlēt biržā un zaudējāt?!
— Visādā ziņā ne mana vaina.
— Vienu par visām reizēm, mans kungs, — uzbudināta teica baronese, — es jūs esmu lūgusi mani negarlaikot ar tādām lietām; šādu valodu es neesmu dzirdējusi ne tēva, ne pirmā vīra namā.
— Ā, velns, tam es neticu, — smējās Danglārs, — abiem nebija naudas ne plika graša.
— Un man šīs tirgoņu sarunas plēš ausis, man ir riebīga naudas skaitīšanas skaņa, man cits nekas nav tik pretīgs kā jūsu balss.