— Tiešām? — zobodamies iesaucās barons. — Cik dīvaini, un es domāju, ka jūs ņemat visdzīvāko dalību manās biržas operācijās.
— Es? Kā jūs nākat uz tādām smieklīgām domām?
— Caur jums pašu.
— Nu, izskaidrojiet, kas jums dod iemeslu tik muļķīgi domāt!
— Izskaidrosimies, labprāt! Pagājušajā februārī jūs pirmoreiz runājāt ar mani par Haiti fondiem; jūs bijāt nosapņojusi, ka nu kāds kuģis ienācis Havrā ar ziņu, ka maksājums, uz kuru neviens nebija cerējis, esot pienācis. Es zinu, ka jūs labi protat nosapņot, un nopirku visus Haiti papīrus, kādi vien bija dabūjami, — pelnīju 400000 franku, no kuriem 100000 atdevu jums, ar kuriem jūs varējāt darīt, ko gribat.
— Martā bija runa par kādu dzelzceļa koncesiju, — pēc brīža turpināja baņķieris. — Trīs sabiedrības toreiz solīja gluži līdzīgas garantijas. Jūs man sacījāt, ka jūsu instinkts — un, kaut gan jūs nicināt katru biržas spekulāciju, es tomēr varu uzticēties jūsu instinktam, — tātad jūsu instinkts sakot, ka koncesiju dabūšot dienvidu sabiedrība. Es pasteidzos divas trešdaļas no tās akcijām uzpirkt. Akcijas tiešām pacēlās trīskārtīgā cenā, un es nopelnīju veselu miljonu, no kura jums atdevu 250000 franku. Kas ir noticis ar šo naudu? Man par to nav daļas.
— Bet ko tad jūs gribat, mans kungs? — iesaucās baronese, pavisam uztraukuma un nepacietības pārņemta.
— Pacietieties, madame, drīz redzēsit.
— Nu, tad?
— Aprīlī jūs bijāt pusdienās pie ministra un dzirdējāt slepenu sarunu par Spāniju, par dona Karlosa padzīšanu. Es sapirku spāņu fondus un nopelnīju 600000 franku, kad Karloss V gāja atkal pār Bidasso upi. No šīs summas jūs dabūjāt ceturto daļu, un es arī neprasīju, kur jūs to liekat; bet šinī vienā gadā jūs dabūjāt no manis pusmiljonu franku.
— Nu labi, un kas tad ir, mans kungs?
— Ak, jā — no šejienes sākās jūsu instinkta vilšanās, kā jūs tūdaļ dzirdēsit. Pirms divām dienām jums bija politiska saruna ar Debrē kungu, un jūs no tās secinājāt, ka dons Karloss atkal esot Spānijā. Tūliņ es pārdevu savus spāņu papīrus, ziņa izplatījās, visi baidījās, es vairs nepārdevu, bet atdāvināju, — un otrā dienā jūsu ziņa izrādās nepareiza un es esmu zaudējis 700000 franku!
— Nu, kas tad ir?
— Nu, ja jums varbūt vairs nav minētās summas, tad jau jūs varat arī nest ceturto daļu no mana zaudējuma, tas ir, 175000 franku.
— Bet tas jau ir gluži smieklīgi, kāda man daļa par šo lietu?
— Nu, ja jums varbūt nav vairs minētās summas, tad jau jūs varat vērsties pie kāda no saviem draugiem, varbūt pie Debrē kunga.
— Fui! — izsaucās baronese.
— Lūgtu, kundze, neizrādiet kādu teātra skatu, vai arī jūs mani piespiedīsit teikt, ka es redzu Debrē kungu, kā viņš smējās par to pusmiljonu, ko jūs viņam devāt, un priecājās, ka atradis spēli, kurā vinnē, nekādu risku nenesdams un nekā neiemaksādams, un nekā nezaudē, kad paspēlē.
Baronese no dusmām gribēja gandrīz vai plīst.
— Nelietis, kā jūs uzdrīkstaties teikt tādus vārdus?
— Nu, ko! — vienaldzīgi atteica baņķieris. — Jūs esat redzējusi manu izturēšanos šajos četros gados, kopš jūs neesat vairs mana sieva un es neesmu jūsu vīrs; es vismaz esmu bijis konsekvents. Vienu laiku jūs vēlējāties mācīties mūziku pie tā baritona, kurš viesojās itāliešu operā, es atkal gribēju ar slaveno Londonas dejotāju mācīties dejot. Šīs abas mācības mums maksāja apmēram simttūkstoš franku. Un simttūkstoš franku izdot, lai vīrs un sieva pamatīgi iemācītos dejot un muzicēt, tas nav par daudz. Tad mūzika jums apnika un jums ienāca prātā ar ministrijas sekretāru mācīties diplomātiju. Es jums ļāvu mācīties, jo kas man par daļu, ka jūs par mācībām samaksājat no savas naudas. Bet šodien es manu, ka jūs maksājat no manas naudas un ka šīs jūsu mācības man mēnesī maksā 700000 franku. Tas ir tik daudz, kundze! Kad diplomāts dod savas stundas par velti, tad lai viņš nāk arī turpmāk, ja ne, tad viņš ne kāju vairs neiespers manā namā. Vai saprotat, kundze?
— Ak, tas ir par traku, mans kungs, — kliedza baronese, — jūs jau sen esat pārkāpis pieklājības robežas!
— Bet, — turpināja Danglārs, — es ar prieku redzu, ka jūs esat no laba prāta klausījusi likumam, ka sievai jāklausa savam vīram.
— Tie ir apvainojumi!
— Labi, runāsim gluži mierīgi un vēsi. Es aizvien tikai jums par labu esmu iejaucies jūsu darīšanās. Dariet jūs tāpat! Man nav daļas par jūsu kasi, jūs sakāt? Labi, pārvaldiet savu kasi, bet netukšojiet manu! Kas tad jums apgalvo, ka tā varbūt nav politiska intriga no ministra puses, kurš ir dusmīgs, ka es esmu opozīcijā, un licis Debrē kungam man sagādāt naudas zaudējumus.
— Ak, cik gudri jūs to izdomājāt! — ironiski teica baronese.
— Bet kas tad to ir piedzīvojis?.. Nepareiza telegrāfiska ziņa, tā jau ir neiespējamība… abi pēdējie telegrāfi deva gluži pretēja zīmes, vai tas neizklausās, it kā manis dēļ vien būtu izdarīts?..
— Mans kungs, — jau pazemīgāk teica baronese, — es ceru, ka jūs atminēsities, ka šis ierēdnis ir no savas vietas atlaists, jo, kā tika pat runāts, it kā gribot viņu saukt pie tiesas, it kā jau pavēlēts viņu apcietināt, bet ka viņš aizbēga… Tātad te ir kļūda.
— …Par kuru muļķi smejas, ministrs vienu nakti neguļ, sekretāri pieraksta daudz papīra, bet man jāzaudē 700000 franku.
— Bet, mans kungs, — teica baronese, — kad jūs jau apvainojat Debrē kungu, kāpēc tad neuzdodat jautājumus tieši viņam, kāpēc jūs uzbrūkat man, sievietei?
— Vai es pazīstu Debrē kungu? — iesaucās Danglārs. — Vai gribu viņu pazīt? Vai es gribu zināt, ka viņš dod tos padomus? Vai es tam gribu paklausīt? Vai es esmu tas, kas spēlē biržā? Nē, tas viss ir jūsu darbs, kundze, vienīgi jūsu, man tur nav nekādas daļas!
— Bet man liekas, ka jūs šim padomam labprāt paklausījāt?