Danglārs paraustīja plecus.
— Ak, jūs domājat, ka esat sevišķi veikla, kad viena otra intriga jums ir izdevusies. Veikla jūs būtu tad, ja būtu spējusi apslēpt no manis savus neceļus. Bet es visu esmu redzējis. Sešpadsmit gados jūs man varbūt esat apslēpusi kādu domu, bet nevienu vienīgu darbu, vājību vai kļūdu. Kamēr jūs, priecādamās par savu gudrību, domājat mani pieviļam, kas notika? Pateicoties manai uzmanībai, visi jūsu draugi, no Vilfora līdz Debrē, ir trīcējuši manā priekšā! Neviens nav iedrošinājes mani nicināt un to sacīt, ko tagad es pats saku jums. Es atļauju uzskatīt mani par neciešamu, bet neatļauju jums darīt mani smieklīgu un noliedzu jums grūst mani naudas zaudējumos!
Līdz tam acumirklim, kad baņķieris minēja Vilfora vārdu, baronese bija bijusi diezgan mierīga, bet, to izdzirdot, viņa nobāla, uzlēca augšā, it kā iekšēja spēka dzīta, izpleta rokas, kā kaut ko atgaiņādama, un piesteidzās tuvāk savam vīram, it kā gribēdama izraut viņam šo briesmīgo noslēpumus, kuru viņš laikam negribēja visu izteikt pa paradumam, savu briesmīgo aprēķinu dēļ.
— Vilfora kungs? Ko tas lai nozīmē? Ko jūs ar to gribat teikt? — viņa jautāja.
— Ar to teikt es gribu, ka Narsona kungs, jūsu pirmais vīrs, nebija ne filozofs, ne baņķieris un varbūt nomira dusmās vai bēdās, ka viņam nekas neatlec no karaliskā prokurora, vai ka viņam grib sagādāt tēva priekus, kad viņš deviņus mēnešus nav bijis mājās. Es esmu brutāls un rupjš, to es zinu, tas man ir daudz piepalīdzējis gūt panākumus manos uzņēmumos. Kāpēc Narsona kungs labāk nenokāva citus kā pats sevi? Tāpēc, ka viņam nebija nekāda mērķa, ka viņam nebija jāpārvalda kase; bet man ir šāds pienākums. Mans veikala biedrs Debrē kungs ir vainīgs manā lielajā zaudējumā, lai viņš cieš vienu daļu no tā, tad mēs varam arī turpmāk būt veikala biedri. Ja viņš turpmāk liek man vienam ciest visus zaudējumus, tad es varu tādus kā viņš dabūt piecdesmit, un tie varbūt būs vēl derīgāki un mazāk izmaksās, jo pati zināt: Debrē ir lāga zēns, kamēr viņa ziņas ir pareizas.
Baronese bija gluži satriekta, tomēr viņa, kaut gān velti, lūkoja atbildēt uz pēdējiem nežēlīgajiem pārmetumiem. Viņa atkrita krēslā, domāja par Vilforu, par skatiem pie Monte-Kristo, par šiem dīvainajiem apstākļiem, kas pēdējās dienās sāka apdraudēt viņu un parasto mieru pārvērst briesmīgās ķildās.
Danglārs viņu tālāk neievēroja, kaut gan redzēja, ka viņa ir tuvu ģībonim. Viņš atstāja istabu, un, kad baronese atmodās no sava apstulbuma, viss viņai likās kā nejauks sapnis.
IX
Precību nolūki
Dienu pēc attēlotā skata, ap to stundu, Debrē kungs citkārt, uz biroju braukdams, mēdza piebraukt pie baroneses, viņa vieglie rati neparādījās pagalmā.
Tieši ap to laiku Danglāra kundze lika aizjūgt un pati aizbrauca.
Baņķieris, aiz kāda loga aizkara sēdēdams, jau bija to gaidījis un pavēlēja viņam tūdaļ paziņot, kad baronese atgriezīšoties; tomēr pagāja divas stundas, kamēr viņa pārbrauca mājās. Tad arī barons pats pavēlēja sev aizjūgt zirgus un devās uz parlamentu, kur lika ierakstīties runātāju sarakstā, lai turētu runu pret budžetu.
Līdz tam viņš bija lasījis vēstules, un viņa seja bija aizvien vairāk aptumšojusies; viņš bija skaitījis un skaitījis, bet tikai zaudējumi vien bija gaidāmi. Viņš bija arī pieņēmis majoru Kavalkanti, kurš bija nācis veikala dēļ.
Parlamenta sēdes laikā Danglārs bija ļoti nemierīgs un runā pret ministru bija sevišķi kodīgs. Parlamentu atstādams, viņš lika braukt uz Eli- zejas laukiem Nr.30.
Monte-Kristo gan bija mājās, bet ne viens, un baņķierim vajadzēja dažus mirkļus gaidīt. Pa šo laiku atvērās durvis, ienāca kāds priesteris, sveicināja un iegāja iekšējās istabās. Drīz pēc tam iznāca Monte-Kristo.
— Atvainojiet, mīļais barona kungs, — viņš teica, — bet viens no maniem draugiem, abats Buzoni, nupat iebrauca Parīzē, mēs ilgi nebijām redzējušies, un es nevarēju viņu tūdaļ atstāt; ceru, ka jūs mani atvainosit, ka tāpēc liku jums gaidīt.
— Ā, nekas, — teica Danglārs, - es apciemojumam biju izvēlējies neīstu laiku un tūdaļ atkal aizeju.
— Nebūt ne, es lūdzu jūs apsēsties, — teica Monte-Kristo. — Bet, mans Dievs, kas tad jums kaiš? Jūs izskatāties noraizējies; tiešām, jūs mani biedējat, jo liela kapitālista bēdas ir līdzīgas komētai, kas norāda uz lielu nelaimi visai zemei.
— Kas man kaiš? Mani jau vairākas dienas vajā nelaimes.
— Ak, mans Dievs, — teica Monte-Kristo, — jums bijusi kāda neizdošanās biržā?
— Nē, no tās es esmu dziedēts vismaz uz dažām dienām; tagad ir pasludināts kāds bankrots Triestā.
— Tiešām? Un vai jūsu bankrotētājs nesaucas Džakopo Manfrēdi?
— Jā, tas pats! Iedomājieties jel, tam vīram jau sen ir ar mani veikals par 90000 franku. Nekad nav gadījusies kāda pārrēķināšanās, kāds nokavējums, tas virs maksāja kā princis, maksāja… un nu piepeši tas vīrs ir bankrotējis!
— Vai tiešām?
— Tas ir nedzirdēts gadījums. Es dabūju atpakaļ nesamaksātu vekseli par 600000 franku, jā, vēl vairāk, man ir no viņa prasījums par 400000 franku, kurš viņam bija jāmaksā šomēnesi caur kādu Parīzes korespondentu. Šodien ir trīsdesmitais, es aizeju naudu saņemt, bet korespondents ar savu banku ir pazudis. Turklāt vēl mana spāņu vērtspapīru nelaime! Ak, tas ir lielisks mēneša noslēgums!
— Bet vai šie spāņu notikumi jums tiešām sagādā kaut kādus zaudējumus?
— Jā, protams, 700000 franku, vairāk nekā.
— Velns, kā tas varēja jums atgadīties, tādam vecam lietpratējam?
— Ak, tur ir vainīga mana sieva. Viņa tic sapņiem un bija nosapņojusi, ka dons Karloss atgriezies Spānijā. Nu gan es neesmu zaudējis, bet viņa, viņai ir arī sava patstāvīga kase; bet, kad sieva pazaudē 700000, tad arī vīrs to mana. Bet vai tad jūs par to nekā nezinājāt? Visa Parīze par to runāja.