— Varbūt, ka es dzirdēju par to, bet man biržas lietas ir tik svešas.
— Vai jūs nekad biržā nespekulējat?
— Es? Ak, kā lai es pie tā tieku, kad man mana paša lietu nokārtošana sagādā tik daudz rūpju; tad jau man būtu jātur bez viena nama pārvaldnieka vēl vesels pulks komiju. Bet kā tad bija ar Spāniju? Man šķiet, ka ne vien baroneses kundze nosapņoja dona Karlosa atgriešanos, bet ka par to rakstīja arī avīzē?
— Vai tad jūs ticat avīzēm, grāf?
— Nē, nebūt ne, bet „Mcssager", kā liekas, ir izņēmums, vismaz saņemot drošas telegrammas.
— Ak, tas jau ir tas nesaprotamais, — iesaucās Danglārs, — telegramma izrādījās nepareiza!
— Tad jau jūs būsit zaudējis kādu miljonu un 700000 franku? — jautāja grāfs.
— Jā, tieši tik daudz.
— Velns, tas jau ir krietns zaudējums trešās šķiras bagātniekam! — līdzcietīgi teica grāfs.
— Trešā šķira? — pārjautāja Danglārs, juzdamies pazemots. — Kā jūs to domājat?
— Ak, es iedalu bagātniekus šādi: pirmā šķirā nāk tie, kuriem ir ievērojami īpašumi, muižas, kalnraktuves un Francijas, Anglijas, Austrijas valsts vērtspapīri, kas viss kopā ir vismaz simt miljonu vērtībā. Otrā šķirā es lieku tādus, kuriem ir lielas rūpniecības iestādes, lieliski tirdznieciski sakari un kuru gada ienākumi sniedzas līdz piecpadsmit miljoniem, bet kopīpašums nav mazāks par piecdesmit miljoniem. Trešajā šķirā, pēc manām domām nāk tie, kuru kapitāli nes augļus no dažādām veikalu nozarēm, kur peļņa ir atkarīga no citu gribas vai no gadījuma, kurus kāds svešs bankrots var satricināt, kāda telegramma izputināt, ar vārdu sakot, tie, kuru kapitāli nav droši un sniedzas līdz piecpadsmit miljoniem. Vai jūsu stāvoklis nav apmēram šāds, Danglāra kungs?
— Velns, jā, — atteica baņķieris.
— Tātad, — turpināja Monte-Kristo, — pēc sešiem tādiem mēneša noslēgumiem trešās šķiras bagātnieks ir izputināts.
— Ā, — teica Danglārs, vāji smiedamies, — jūs esat ļoti steidzīgs.
— Labi, teiksim, septiņus mēnešus, — grāfs netraucēti runāja tālāk. — Sakiet, vai jūs kādu reizi esat apdomājis, ka septiņi reiz 1700000 ir gandrīz vai divdesmit miljonu franku?.. Nē?.. Nu, labi! Tā pārdomājot, veikalnieks nekad pārāk neriskētu ar savu kapitālu, jo kapitāls viņam ir tas, kas citiem ir sava paša āda. Mums ir vairāk vai mazāk lepnas drēbes, tas ir mūsu kredīts, bet, kad cilvēks mirst, viņam ir tikai sava āda, tāpat, kad viņš atstāj veikalu, viņam paliek ne kredīts, bet savs īstais īpašums, kurš jūsu gadījumā būtu apmēram pieci līdz seši miljoni. Bet no šiem pieciem sešiem miljoniem sava īstā īpašuma jūs pazaudēsit divus miljonus, kuri tad mazinās tiklab jūsu īpašumu, kā arī kredītu, tas ir, jūsu āda ir no asinslaidēja atvērta, un, četras reizes atkārtojot šo asins laišanu, jāies- tājās nāvei. Bet, mīļais draugs, varbūt jums ir vajadzīga nauda? Vai es varu iedrošināties jums piedāvāt?
— A, jūs esat slikts rēķinātājs, grāf! — iesaucās Danglārs, kurš nu arī bruņojās ar savu gudrību un izlikšanās spēju. — Jau tagad es zaudēto naudu esmu atkal ar citām laimīgām spekulācijām atdabūjis atpakaļ. Es vienu kauju zaudēju Spānijā, man Triestā bija pametumi, bet mana indiešu kara flote iegūs man miljonus, mani pionieri Meksikā uzies man zelta raktuves.
— Ā, tas ir lieliski, ļoti lieliski! Bet vāts paliek, un pēc laika tā var atvērties.
— Nē, — iesaucās Danglārs, nu jau lielīdamies kā šarlatāns, lai celtu savu kredītu, — nē, lai es varētu tikt gāzts, vajadzētu iet bojā valstīm.
— Ak, tas jau ir gadījums un var gadīties ar pašām lielākajām, kas apņem pusi Eiropas un pusi Āzijas.
— Zemei vajadzētu apstāties nest augļus.
— Atcerieties faraona septiņas liesās govis.
— Varbūt jūrai vajadzētu izkalst kā faraona laikos; bet ir arī citas jūras, un mani kuģi pārvērstos par karavānām.
— Jo labāk, jo labāk, Danglāra kungs, — iesaucās Monte-Kristo, — es redzu, ka esmu maldījies; jūs esat ieskaitāms otrajā šķirā.
— Es domāju, ka varētu cerēt uz šo godu, — teica baņķieris. — Bet sakiet jel man, — viņš piebilda, lai novērstu sarunu uz citu pusi, — ko es varētu darīt majora Kavalkanti kunga labā?
— Ko tad vēl darīt? Dot viņam naudu, viņam ir vekselis pie jums, un, tā kā jums šis vekselis liekas drošs…
— Viņš man to lika šorīt priekšā par četrdesmit tūkstošiem franku, maksājams pēc uzrādīšanas, parakstījis Buzoni un adresēts jums. Jūs saprotat, ka es tāpēc liku tūdaļ šo summu izmaksāt.
Monte-Kristo paklanījās, izrādīdams piekrišanu.
— Bet tas nav viss, — teica Danglārs, — viņš pie manis atvēra kredītu arī savam dēlam.
— Cik tad viņš dod tam jaunajam cilvēkam, ja ļaujat jautāt?
— Pieci tūkstoši franku mēnesī.
— Tā es tūdaļ domāju, ka šie Kavalkanti ir sīkstuļi. Ko lai jauns cilvēks iesāk ar tik niecīgu summu? Un kāds nams šo kredītu viņam ir atvēris?
— Fenci banka Florencē, viena no drošākajām.
— Es nesaku, ka jūs varētu zaudēt, bet visādā ziņā turieties tanīs robežās, kuras jums uzrādījis vecais Kavalkanti.
— Grāfa kungs, vai jūs neuzticaties Kavalkanti namam?
— Es pret viņa parakstu dotu desmit miljonus, jo viņi pieder pie otrās bagātnieku šķiras.
— Un cik vienkāršs viņš turklāt ir, šis majors, es viņu nebūtu ne par ko vairāk turējis kā par vecu kareivi.
— Jā, tiešām, nevar no viņa sejas redzēt, ka viņam būtu miljoni. Bet tādi jau itālieši ir, vai nu viņi atgādina vecus žīdus vai spīdošus austrumnieku prinčus.
— Jaunais Kavalkanti jau izskatās daudz labāk, — teica Danglārs.