— Jā, viņš varbūt ir drusku pabailīgs, bet vispār viņš man patīk. Es ļoti raizējos viņa dēļ… Tāpēc ka viņš pie manis bija nesen — pēc iestāšanās lielajā sabiedrībā. Viņam bijis ļoti stingrs skolotājs, un viņš pirmo reizi redz Parīzi.
— Šie bagātie itālieši gan mēdz aizvien precēties savā starpā, lai manta paliktu kopā? — teica Danglārs.
— Tā gan pa lielākai daļai dara, bet šis Kavalkanti ir oriģināls, kurš neko negrib tā darīt kā citi. Runā pat, ka viņš tāpēc dēlu sūtījis uz Parīzi, lai šeit izmeklētu sev piederīgu partiju.
— Vai jūs tā domājat?
— Es esmu gandrīz vai pārliecināts.
— Un jūs esat dzirdējis runājam par viņa mantas apstākļiem?
— Par tiem tiek runāts ļoti daudz, tikai vieni sauc viņu par miljonāru, otri teic, ka viņam neesot nekā.
— Un jūsu domas?
— Neskatieties pēc manām domām, tās ir gluži personiskas.
— Bet kādas?..
— Manas domas ir tādas, ka visi šie senie laupītāji un dēku meklētāji — jo Kavalkanti savulaik ir komandējuši armijas un pārvaldījuši veselas provinces, — manas domas tātad ir tādas, ka viņiem ir miljoni, kuri vēl palikuši no sentēviem un kuri pāriet uz viņu dēludēliem. Pierādījums jau ir tas, ka viņi visi izdzeltējuši, ka zelts no republikas laikiem jau sejā rēgojas.
— Jā, jā, — teica Danglārs, — bet vai taisnība, ka viņiem neesot ne pēdas zemes īpašuma?
— Ļoti maz visādā ziņā, es zinu tikai viņu pili Lukā.
— Ā, pils, — smiedamies teica Danglārs, — tas taču jau ir kaut kas.
— Jā, un turklāt viņš to vēl izīrē finansu ministram, kamēr pats dzīvo mazā mājelē; es jau jums teicu, tas cilvēks ir īsts sīkstulis.
— Na, jūs gan neglaimojat.
— Klausieties, es viņu tik tikko pazīstu, — tikai reizes trīs esmu redzējis; visu, ko es par viņu zinu, man stāstījis abats Buzoni. Vēl šorīt viņš man runāja par saviem nodomiem attiecībā uz dēlu un teica man, ka viņam apnicis turēt savus fondus Itālijā, kura esot nedzīva zeme. Viņš gribot savu naudu vai nu Anglijā, vai Francijā izdevīgi noguldīt, bet ievērojiet labi, ka es neuzņemos ne mazāko atbildību, kaut gan Buzoni ir mans draugs.
— Labi, labi, es pateicos, grāf, par klientu, kuru jūs man piesūtījāt; viņa vārds greznos manus mēneša pārskatus, un mans kasieris ar viņu lepojas. Sakiet, — vai šie ļaudis saviem dēliem mēdz dot arī uz kāzām nama ierīkojumu?
— Jā, jā, to gan. Es pazinu vienu bezgala bagātu itāliešu princi, kurš saviem dēliem, kad tie precējās viņam pa prātam, deva līdzi katram pa miljonam, kamēr viņš nedeva ne trīs dolārus mēnesī, kad tie gribēja precēties pret tēva gribu. Var domāt, ka, piemēram, Kavalkanti dos Andrea divus miljonus, kad tas viņam klausīs. Ja tā būtu, sacīsim, baņķiera meita, viņš ar krietnu summu piedalītos bankā, bet, ja partija viņam nepatiktu, tad naudas lāde būtu aizslēgta ar deviņām atslēgām un tad Andrea varētu raudzīt, kā izkulties.
— Ak, tam gan katra firsta nams ir atvērts un neviena princese viņam neliegtu savu roku!
— Nē, visi šie lielie kungi Itālijā mēdz precēt gluži vienkāršas meitenes. Bet sakiet, vai tad jums ir kaut kādi nodomi ar Kavalkanti, ka jūs man uzdodat tādus jautājumus?
— Ak, tā nemaz nebūtu ļauna spekulācija, — teica Danglārs, — un jūs zināt, es spekulēju labprāt…
— Par jūsu jaunkundzi es nemaz nerunāju, jo jūs taču negribēsit, ka Albērs nožņaudz nabaga Andrea!
— Ak, Albērs maz par to bēdātu, — atteica Danglārs, plecus paraustīdams.
— Bet es taču domāju, ka viņš ir jūsu meitas saderinātais.
— Tā ir, es un Morserfa kungs esam reizēm runājuši par šīm precībām, bet Morserfa kungs un Albērs…
— Vai jūs nesacījāt, ka nav diez cik laba partija?
— Nu, mana meita jau varētu viegli atsvērt Albēru, — teica Danglārs.
— Es esmu pārliecināts, ka Danglāra jaunkundzes pūrs būs varens, sevišķi ja telegrāfs atkal neizdarīs nekādas muļķības.
— Ā, labs pūrs nebūs vienīgais… bet…
— Ko jūs gribējāt sacīt, baron?
— Kāpēc jūs uz mielastu nebijāt ielūdzis Morserfa kungu līdz ar ģimeni?
— Es viņus biju gan ielūdzis, bet viņiem bija brauciens uz jūrmalu, jo ārsts kundzei bija parakstījis jūras gaisu.
— Jā, jā, — smējās Danglārs, — tas viņai tiešām būs ļoti veselīgi.
— Kāpēc tā?
— Tas ir tas gaiss, kādu viņa elpojusi jaunībā.
Grāfs likās nedzirdam šo piezīmi.
— Kad Albērs nav bagāts, — viņš turpināja, — tad jums laikam gan patīk viņa skaistais vārds?
— Es savu vārdu ne mazāk mīlu, — atteica baņķieris.
— Kātad, — teica Monte-Kristo, — jūsu vārds cēlies no tautas un bija par greznumu barona titulam. Bet, mīļais baron, jūs esat pārāk gudrs un ieskatāt, ka vecs muižnieku vārds ir vairāk vērts nekā jauns, kaut gan tādas domas arī balstas uz aizspriedumiem.
— Nu, tieši tāpēc es grāfu Kavalkanti ņemu labāk nekā vikontu Albēru de Morserfu, — ņirgājās Danglārs.
— Kā? Manuprāt, Morserfi ir tikpat veci muižnieki kā Kavalkanti?
— Morserfi?.. Vai jūs kaut ko saprotat no ģerboņiem?
— Drusku gan.
— Nu, uzlukojiet manu un Morserfa ģerboni, manējs bus mazliet pamatīgāks!
— Kā tā?
— Es, kaut gan neesmu dzimis barons, vismaz tiešām esmu dzimis Danglārs.
— Nu?
— Bet Morserfs nav dzimis Morserfs.
— Kā? Nav Morserfs?
— Tiešām nav.
— Nu?
— Es esmu tiešām iecelts barona godā, kamēr viņš savu grāfa titulu pats sev pielicis.
— Vai tas var būt?
— Klausieties, mīļais grāf, — teica Danglārs,' — Morserfs ir mans draugs, tas ir, pareizāk, es viņu pazīstu jau gadus trīsdesmit, bet es savā tagadējā stāvoklī nekad neaizmirstu, kas es biju agrāk.
— Tas norāda vai nu uz lielu pazemību, vai uz lielu augstprātību, — piebilda Monte-Kristo.