— Nu, lūk, kad es biju vienkāršs komijs, Morserfs bija vienkāršs zvejnieks.
— Un kā viņu sauca?
— Fernāns Mondego.
— Vai jūs to skaidri zināt?
— Nu, laikam gan, jo viņš man ir pārdevis diezgan daudz zivju.
— Bet kāpēc tad jūs gribat savu meitu dot viņa dēlam?
— Tāpēc, ka mēs abi kā bagāti kļuvuši zemas kārtas ļaudis esam viens otram diezgan līdzīgi, kaut gan par viņu runā to, ko par mani gan neviens nevarētu sacīt.
— Un kas tas tāds būtu?
— Ak, nekas, tāpat.
— Ak, pie vārda Fernāns Mondego man ienāk prātā kāds pusaizmirsts stāsts; es šo vārdu tiku dzirdējis Grieķijā.
— Kopā ar stāstu par Alī pašā?
— Jā.
— Nu, tas arī ir tas noslēpums, — iesaucās Danglārs, — un es atzīstos, ka labprāt zinātu, cik šajā stāstā ir taisnības.
— To jau viegli uzzināt.
— Kā tā?
— Jums laikam ir veikala darīšanas Grieķijā, varbūt, piemēram, Janīnas pilsētā?
— Jā gan.
— Nu, rakstiet tikai savam korespondentam un pieprasiet, kāda loma bija francūzim, vārdā Fernānam Mondego, lietā ar Alī Tebelinu.
— Jums taisnība, — pieceldamies teica Danglārs, — vēl šodien es uzrakstīšu.
— Dariet vien tā.
— Jā, tūlīt.
— Un kad būsit ievācis vajadzīgās ziņas?
— Es jums tās pasacīšu.
— Es jau iepriekš pateicos par to.
Danglārs atvadījās un aizbrauca.
X
Karaliskā prokurora kabinets
Iepriekšējā nodaļā ziņojām, ka Danglāra kundze ap pusdienlaiku izbrauca.
•Viņa brauca caur Senžermēnas priekšpilsētu un lika apturēt Jaunā tilta tuvumā, kur izkāpa. Pagājusi vairākas ielas tālāk, viņa pieņēma ormani un lika tam braukt uz Arlē ielu.
Baronese bija ģērbusies vienkārši, bet ar labu gaumi. Tiklīdz viņa iesēdās ormaņa ratos, tā no kabatas izvilka melnu, ļoti biezu plīvuru, kuru
apsēja ap cepuri. Paskatīdamās mazā rokas spogulītī, viņa sev par prieku redzēja, ka nav nemaz pazīstama.
Kad bija sasniegts tiesas nams, baronese samaksāja ormanim un devās pa kāpnēm augšā.
Tiesā bija daudz ļaužu," tā kā viņa nepamanīta varēja uzmeklēt prokurora kabinetu. Pie durvīm kāds sargs pieklājīgi jautāja, vai viņa esot tā persona, kurai prokurors solījis audienci, un tad ielaida viņu kabinetā.
Prokurs sēdēja ar muguru pret durvīm lielā atzveltnē un tik tikko pakustējās, kad dzirdēja durvju sargu sakām:
— Lūgtu šeit ienākt, cienījamā kundze.
Tikai kad sulainis bija atkal aizgājis, viņš uzlēca stāvus, vēl paskatījās, vai neviens neklausās, un tikai tad piedāvāja baronesei krēslu.
— Pateicos daudzreiz, cienījamā kundze, — viņš teica, — ka nākat laikā.
Baronesei airds pukstēja tik stipri, ka viņa nespēja nekā atbildēt.
— Ak, cienījamā kundze, — turpināja prokurors, atsēzdamies viņai iepretim, — ir jau sen aizgājušas tās dienas, kad man bija laime ar jums runāt vienatnē. Diemžēl mūsu šodienas saruna būs ļoti nepatīkama.
— Tomēr es atnācu, mans kungs, kaut gan sekas man ir vēl briesmīgākas nekā jums.
Vilfors rūgti pasmējās.
— Ak, ir taisnība, — viņš teica, — ka visi mūsu darbi atstāj zināmas pēdas, kuras reizēm liek mums pagātni redzēt spožākā gaismā, reizēm ietērpj to tumšākā segā. Visi mūsu soļi dzīvē līdzinās rāpojošiem tārpiem, kuru sliedes paliek smiltīs…
— Dieva dēļ, mans kungs, saudzējiet mani, jums jāsaprot, jo es jūtu. Šī istaba, šis krēsls, kurā es sēžu dreboša un apkaunota, kā varbūt daudz noziedznieku šeit sēdējuši… Ak, man jāsaņem visi prāti, lai neturētu sevi par noziedznieci un jūs par bargu soģi.
Prokuros nopūzdamies purināja galvu.
— Ak, nē, — viņš iesaucās, — es pārāk dzīvi jūtu, ka man būtu jāsēž nevis soģa, bet gan noziedznieka krēslā.
— Jums?
— Jā, man.
— Es domāju, Vilfora kungs, — teica Danglāra kundze, kuras acis iemirdzējās pārejošā spožumā, — jūsu pārmērīgā stingrība pret sevi liek mūsu stāvokli iztēlot pārāk drūmu. Tās pēdas, par kurām jūs runājāt, atstāj ikviena jaunība, ikviens prieks, ikviena kaislība. Evaņģēlijs, visu nelaimīgo patversme, mums, sievietēm, tāpēc devis līdzību par laulības pārkāpēju. Es pati, atskatīdamās uz manas jaunības grēkiem, reizēm domāju, ka Dievs man tos piedevis, vismaz es esmu daudz cietusi. Bet kas jums ir ko baidīties? Vai vīrietis netiek aizvien atvainots, kamēr mūs, sievietes, par to pašu noziegumu soda?
— Cienījamā kundze, — atteica prokurors. — Jūs pazīstat mani, es neesmu liekulis, vismaz ne bez iemesla. Ja mana piere ir drūmi saraukta, tad tas ir no daudziem grūtiem nelaimes sitieniem; manā jaunībā es biju citāds; es biju citāds, kad Marseļā svinēju savu saderināšanos ar Senmerāna jaunkundzi. Mana dzīve kopš tā laika pagājusi, dzenoties pakaļ sasniedzamiem mērķiem, man aizvien bija jācenšas pārvarēt kavēkļus. Visu to, ko pats karsti vēlies, ko gribi atņemt citiem, viņi tikpat karsti aizstāv. Te lielāko daļu mūsu ļauno darbu rada šāda iedomāta nepieciešamība, un uztraukumā vai bailēs padarītu ļaunu darbu atzīst tikai vēlāk par ļaunu un redz arī tad, ka viss nebūt nebija nepieciešams, bet ka varēja citādi rīkoties. Bet toreiz tu biji akls un neko neievēroji, un par vēlu nu jautā pats sevi ar mokām: „Kāpēc tu labāk nedarīji tieši tā?" Ak, es domāju, ka tieši sievietes retāk ko nožēlo, sirdsapziņa viņas nemoca, viņām tās nav. Bez tam viņām vienām reti ir izšķirošā loma, viņu noziegums ir arī citu noziegums.
— Visādā ziņā es par savu personīgo vainu vakar izcietu sodu.