Es sāku atkal rakt.
Ak, pēc tik ilgas gaidīšanas tomēr pie mērķa! Bet, lai cik daudz un dziļi, un plaši apkārt es arī neraku, nekur nekā nevarēju uziet. Es domāju, ka varbūt neesmu atradis pareizo vietu, bet viss bija gluži pareizi; kad es sajutu dunča dūrienu, es biju atspiedies pret kādu ozolu, aiz tā bija mākslīgi uzcelta klints ar solu. Es to visu it labi atcerējos, vieta bija pareizi atrasta. Bet aizsaiņa un ģindeņa nebija.
— Aizsaiņa nebija? — Hermīne čukstēja kā apreibusi.
— Nedomājiet, ka es alojos! — atteica Vilfors. — Es nodomāju, ka slepkava varbūt noturējis aizsaini par mantu un apracis citur vai nosviedis kaut kur dārzā. Es tātad nogaidīju rītu un meklēju dienas laikā. Es biju, kā izrādījās, zemi izrakņājis divdesmit pēdu platumā un divu pēdu dziļumā. Algādzis to būtu paspējis padarīt tikai veselas dienas laikā. Es meklēju, meklēju, bet viss bija velti.
— Ak, — iesaucās Hermīne, — tur jau bija ārprātīgam jāpaliek!
— Es vienu mirkli uz to cerēju, — teica Vilfors, — tomēr es nebiju tik laimīgs. Tad es sev jautāju: kas par iemesliem slepkavam bijuši aiznest līķi sev līdzi?
— Ak, jūs jau sacījāt, — teica Hermīne, — lai viņam būtu pierādījums.
— Nē, nē, kurš līķi uzglabās gadiem ilgi? Viņš tad to būtu uzrādījis tiesām, bet tas nav noticis.
— Nu, kas tad?.. — nobālēdama stomījās Hermīne.
— Varbūt kaut kas vēl briesmīgāks? Varbūt bērns ir dzīvs, un korsikānis to ir glābis?
Briesmīgi iekliegdamās, baronese satvēra Vilfora rokas:
— Vai tad mans bērns dzīvoja? Vai tad jūs manu bērnu dzīvu aprakāt? Ak, mans kungs, jūs nebijāt pilnīgi pārliecinājies par viņa nāvi un tomēr to aprakāt?..
Hermīne bija piecēlusies un draudoši uzlūkoja prokuroru, ar savām smalkajām rokām cieši turēdama viņa roku.
— Vai es to zinu? — teica Vilfors, un viņa stīvais skatiens liecināja, ka šis citkārt tik cietais vīrs bija tuvu ārprātībai.
— Ak, mans bērns, mans nabaga bērns! — iesaucās baronese, atkrizdama savā krēslā un savu elsošanu lūkodama apslāpēt mutautiņā.
Prokurors atkal saņēmās un redzēja, ka viņam bija jāpasaka viss, lai novērstu mātes sirdssāpes.
— Jūs saprotat: ja tiešām ir tā, tad mēs esam pazuduši, — viņš teica klusā balsī, — bērns ir dzīvs, un kāds par to zina, zina mūsu noslēpumu, un, tā kā nu vakar grāfs Monte-Kristo runāja par atrastu bērna līķīti un šis līķītis tur vairs nebija, tad grāfs ir tas, kas zina mūsu noslēpumu.
— Ak, žēlīgais Dievs! — iesaucās baronese.
Vilfors tikai iestenējās.
— Bet šis bērns, mans kungs? — atkal jautāja māte.
— Ak, kā es viņu esmu mīlējis, — atteica prokurors, — kā es viņu esmu saucis garās bezmiega naktīs! Es domāju, ka korsikānis viņu varbūt iemetis upē, lai tas nekavētu bēgšanu!
— Ak, tas nevar būt, — iesaucās baronese, — var gan atriebībā nokaut vīru, bet nenokauj bērnu.
— Varbūt viņš viņu aiznesa uz bāriņu namu?
— Ak jā, jā, tur ir mans bērns! — iesaucās Hermīne.
— Es steidzos uz bāriņu namu un jautāju, vai tur 20. septembra naktī nav nodots bērns, kura autiņos iešūts burts „H" ar barona kroni?
— Ak, tā ir, tā ir! Jā, visa, mana veļa bija apzīmēta ar „H", un Nar- sons bija barons. Paldies Dievam, mans bērns nav miris!
— Nē, viņš nav miris.
— Un jūs man to sakāt tik vienaldzīgi! Ak, Vilfor, kur ir mūsu bērns, aši, aši?
Prokurors paraustīja plecus.
— Vai es to zinu? Vai tad es jums būtu šo garo stāstu pirms stāstījis, ja būtu to zinājis? Nē, es nezinu. Pēc sešiem mēnešiem bija atnākusi sieva, pateikusi visas zīmes un paņēmusi bērnu.
— Bet jums vajadzēja uzmeklēt šo sievu.
— Un vai jūs domājat, ka es to nedarīju? Es sarīkoju tiesas izmeklēšanu, sadzinu arī šīs sievietes pēdas līdz pat Šalonai; tad pēdas nozuda.
— Un vai tas ir viss? — sauca baronese, kura bija noklausījusies stāstā drīz elsodama, drīz vaidēdama un trīsēdama, drīz kliegdama. — Vai jūs vairāk nekā netikāt darījis?
— Ak, es nekad neesmu atmetis meklēšanu, — teica prokurors, — tagad es to sākšu vēl naskāk, jo nu mani dzen ne vien sirdsapziņa, bet arī bailes.
— Bet grāfs Monte-Kristo nekā nezina, — teica baronese, — citādi viņš mums netuvotos tā, kā viņš to tagad dara.
— Ak, cilvēka ļaunsirdība ir ļoti liela, lielāka par Dieva labsirdību. Vai jūs ievērojāt šā cilvēka acis, kad viņš ar mums runāja?
— Nē.
— Bet varbūt esat piegriezusi viņam nopietnu vērību?
— Nu jā, viņš ir savādnieks; man tikai tas šķita dīvaini, ka viņš pats nekā neēda no visiem gardumiem, kurus mums lika priekšā.
— Jā, to es arī pamanīju; un, kad es būtu jau toreiz zinājis, ko es tagad zinu, tad arī es nebūtu nekā ēdis bailēs, ka mani nenozāļo.
— Jā, bet, ticiet man, šim cilvēkam ir citādi nolūki, tāpēc es gribēju ar jums runāt un jūs brīdināt no viņa. Sakiet man, — turpināja Vilfors, acis vēl ciešāk vērsdams uz baronesi, — vai ari jūs ne ar vienu neesat runājusi par mūsu sakaru?
— Nekad un ne ar vienu!
— Jūs saprotat, — prokurors čukstēja gandrīz vai glaimīgi, — kad es saku nevienu, tad es domāju nevienu visā pasaulē.
— Jā, es saprotu, — nosarkdama teica Hermīne, — un es zvēru jums, nevienam visā pasaulē es neesmu par to ne vārda teikusi.
— Un vai jūs nerakstāt dienasgrāmatu?
— Nē, es labāk vēlētos aizmirst savu agrāko dzīvi.
— Un vai jūs pa miegam nerunājat un guļat cietu miegu?
— Es guļu tādu miegu kā bērns. Vai jūs vairs neatceraties?