Baronese bija kļuvusi kvēlojoši sarkana un prokurors — bāls kā līķis.
— Jā, taisnība, — viņš stomījās tik tikko dzirdami. Tad, atkal saņemdamies, viņš turpināja skaļāk: — Es redzu, kas man tagad jādara. Pirms paies astoņas dienas, es zināšu, kas viņš tāds ir, šis grāfs Monte-Kristo, no kurienes viņš nāk, kurp iet un kāpēc viņš runā ar mums par maza bērna līķi savā dārzā.
Prokurors šos vārdus izteica tādā balsī, ka grāfs būtu nodrebējis, ja būtu šos vārdus dzirdējis.
Danglāra kundze atvadījās, paņēma citu ormani, aizbrauca līdz savai ekipāžai, kuras kučieris gaidīdams bija iesnaudies, un pārbrauca mājās.
XI
Balle vasaras vidū
Tai pašā stundā, kad baronese Danglāra atradās pie prokurora, Morserfa kundze ar dēlu piebrauca pie sava nama Heldera ielā 27.
Tikko Albērs bija savu māti pavadījis viņas istabās un pats pārģērbies un izpeldējies, viņš lika aizjūgt zirgus un braukt pie grāfa Monte-Kristo.
Grāfs saņēma viņu ar parasto laipno smaidu, bet uz siltāku sirsnību neviens šo dīvaino vīru nespēja piespiest. Albērs nāca viņam pretī ar izplestām rokām, bet, viņu ieraugot, viņa rokas noslīga un viņš tik tikko iedrošinājās saņemt grāfa pasniegto roku.
— Te es atkal esmu, mīļais grāf, un mans pirmais gājums ir pie jums.
— Tā ir ļoti liela laipnība no jūsu puses, — teica Monte-Kristo, it kā būtu runājis par visvienaldzīgākajām lietām.
— Nu, vai ir kas jauns? Vai esat kaut ko darījis manā labā? — jautāja Albērs.
— Vai jūs bijāt man parādījis to godu kaut ko uzdot? — jautāja grāfs, it kā nekā nenojauzdams.
— Ak, neizliecieties jel, it kā nekā nezinātu! — iesaucās Albērs. — Es, Treporā būdams, kā caur tālumu sajutu, ka jūs par mani domājat.
— Tas nevar būt, — atteica Monte-Kristo, — jo es gan esmu par jums domājis, bet, ka jūs esat to caur tālumu sajutis, tas nav atkarīgs no manas gribas.
— Nu, vismaz stāstiet man!
— Tas ir ļoti vienkārši. Danglāra kungs pie manis ēda pusdienas.
— To es zinu, tāpēc jau mēs ar māti aizbraucām uz jūrmalu.
— Jā, viņš bija reizē ar Andrea Kavalkanti kungu.
— Jūsu itāliešu princi?
— Sipjors Andrea pieliek tikai grāfa titulu.
— Pieliek sev grāfa titulu, tātad nav grāfs? — jautāja Albērs.
— Vai es to zinu? Viņš to sev pieliek, es viņam to pielieku, tas ir tikpat daudz, ka viņam tas būtu.
— Jūs esat ļoti dīvains cilvēks! — teica Albērs.
— Bet nu?
— Ko? — jautāja grāfs.
— Danglāra kungs ēda pie jums pusdienas?
— Jā.
— Kopā ar grāfu Andrea Kavalkanti, marķīzu — viņa tēvu, Vilforiem un tā tālāk. Vai par mani arī runāja?
— Nevienu vārdu.
— Toties ļaunāk, jo tad par mani domāja jo vairāk.
— Kas par to? Vismaz Danglāra jaunkundze par jums daudz nedomāja.
— Ā, tas gan. Un, ja domāja, tad to pašu ko es.
— Tās tik ir mīlīgas simpātijas, — smējās grāfs. — Jūs abi nicināt viens otru?
— Ak! — teica Albērs. — Kad Danglāra jaunkundze kļūtu par manu sievu, viņa dzīvotu man blakus, desmit soļus attālu no manis domātu un dziedātu, un sacerētu savus pantiņus, un tas tā turpinātos visu manu dzīves laiku — ak, es esmu kā apstulbināts, — jo, kad viņa būtu tikai mīļākā, tas pāriet, bet sieva, velns un mēris! Tā ir gluži cita lieta. Tā paliek mūžam! Un mūžam būt piespiestam redzēt Danglāra jaunkundzi, ak, tas ir briesmīgi!
— Jūs pats esat briesmīgs, vikont, — teica Monte-Kristo.
— Zināt, grāf, bieži es domāju par kādu neiespējamību.
— Kādu?
— Atrast sev tādu sievu, kādu mans tēvs ir atradis sev.
Monte-Kristo uzlūkoja Albēru nobālēdams, tad spēlēdamies paņēma
kādu dārgu pistoli.
— Tātad jūsu tēvs ir ļoti laimīgs? — viņš teica.
— Jūs pazīstat manas domas par manu māti, grāf: viņa ir kā debesu eņģelis, turklāt skaista, gudra un bezgala laba. Es pavadīju savu māti uz jūrmalu. Tūkstošiem citu dēlu tas būtu grūts pienākums, gandrīz vai slogs, — es uzskatu šīs četras dienas, kuras pavadīju ar viņu, par laimīgām, poētiskām un apmierinošām savā dzīvē, it kā es būtu pavadījis feju karalieni Mabu vai Titāniju.
— Ak, tā ir apbrīnojama pilnība un liek visiem, kas par to dzird, vēlēties palikt vecpuiša kārtā, — atteica grāfs Monte-Kristo.
— Un taisni tāpēc, ka es zinu, ka pasaulē ir ideāla sieviete, es negribu precēt Danglāra jaunkundzi. Vai jūs esat ievērojis, ka mūsu patmīlība izgrezno to visu, kas mums pieder? Kad dimants skaisti mirdz, tas būs vēl skaistāks, kad mums piederēs. Bet, ja mums jāatzīstas, ka ir taču vēl
labāks nekā mūsējais un ka mēs esam nosodīti nēsāt uz visu mūžu savu, — vai jūs saprotat tās mokas?
— Jā, jā, — nomurmināja Monte-Kristo.
— Nu, tieši tāpēc es gavilētu priekā, kad Danglāra jaunkundze reiz uzskatītu, ka es, salīdzinot ar viņu, esmu tikai nieka vīrelis, kuram nav ne tik daudz simttūkstošu, cik viņai miljonu.
Monte-Kristo smējās.
— Man bija vienas domas, — turpināja Albērs. — Mans draugs Franss mīl visu dīvaino, ekscentrisko, viņš sajūsminās par Danglāra jaunkundzi, bet, lai gan es viņam rakstīju četras vēstules, citu pēc citu vilinošāku, viņš tomēr tikai atbild, ka reiz doto vārdu nelauzīšot.
— Bet tā arī ir īsta draudzība, kad draugam grib dot sievu, kuru pats ne par ko negribētu ņemt.
Albērs smējās un tad piebilda, ka Franss laikam drīz atbraukšot, bet grāfs jau viņu nemīlot.
. — Es? — iesaucās Monte-Kristo. — Kā jūs varat teikt, ka es d'Epinē kungu nemīlētu? Es mīlu visu pasauli.
— Un mani līdz ar visu pasauli? Paldies!..
— Ak, nesajauciet to visu kopā! — teica Monte-Kristo. — Es mīlu visu pasauli, kā pienākas, bet es dažas personas ienīstu… Bet tātad d'Epinē kungs drīz cer pārbraukt?