— Jā, pēc Vilfora kunga atgādinājuma, kurš liekas tāpat steidzamies kā Danglārs, lai izprecinātu savu meitu; meitu tēviem, liekas, ir kāds sevišķs drudzis, līdz viņi tikuši vaļā no savām meitām.
— Bet d'Epinē kungs nelīdzinās jums un pacietīgi nes savu nelaimi.
— Jā, viņš nopietni domā par precībām. Viņš arī cienī Vilforus.
— …Kuri to pelna pilnā mērā? — iemeta grāfs starpā pavīpsnādams.
— Jā, Vilfors tiek uzskatīts par stingru, bet taisnīgu vīru.
— Nu taču jūs par vienu vīru spriežat cienīgāk nekā par nabaga Danglāru.
— Tās tāpēc, ka man nav jāprec viņa meita, — atbildēja Albērs.
— Bet, mīļais draugs, — teica grāfs, — jūs esat gluži neprātīgs. Vai varu jums piedāvāt cigārus?
— Labprāt. Bet kāpēc es esmu neprātīgs? — jautāja Albērs.
— Tāpēc, ka jūs šis precības dēļ velti uztraucaties. Lai viss mierīgi iet savu gaitu. Varbūt jūs vēl nebūsit pirmais, kas ņem savu vārdu atpakaļ.
— T-ā! — gluži izbrīnījies teica Albērs.
— Jā, bez šaubām, vikont, — atbildēja Monte-Kristo. — Bet vai jūs tiešām vēlaties atteikties?
— Es esmu gatavs par atteikšanos dot 100000 franku!
— Nu, labi esat laimīgs, Danglārs tam pašam mērķim par labu gatavs upurēt divtik daudz.
— Ā, vai tāda laime domājama? — iesaucās Albērs, kaut gan viņa piere aptumšojās. — Bet kāds tad Danglāra kungam iemesls?
— Ā, lūk nu, kas jums par augstprātīgu un patmīlīgu dabu! Cita patmīlībai jūs gatavs uzbrukt ar cirvi un kliedzat, kad jūsu patmīlību grib aizskart ar adatu.
— Nē, bet man liekas, ka Danglāra kungam…
— …Vajadzētu būt par jums sajūsminātam? Ak, baņķierim ir slikta gaume, un viņš par citu ir vēl daudz vairāk sajūsmināts…
— Par ko tad?
— Es nezinu. Novērojiet pats un meklējiet sev labumu!
— Nu, labi, es saprotu. Bet klausieties, mana māte, nē, es alojos, mans tēvs grib sarīkot balli.
— Tagad, šinī gadskārtā?
— Tagad vasaras balles ir modē.
— Un, kad tās nebūtu modē, tad ar grāfienes Morserfas vēlmi vien pietiktu, lai tās nāktu modē, — piebilda Monte-Kristo.
— Ā! Nu, jūs saprotat, šīs ir gluži aristokrātiskas balles īstiem parīziešiem. Vai jūs nebūsit tik laipns ielūgt Kavalkanti kungus?
— Kad būs balle?
— Sestdien.
— Vecais Kavalkanti kungs tad jau būs projām.
— Nu, tad ielūdziet vismaz jauno Kavalkanti!
— Bet klausieties, vikont, es viņu nemaz nepazīstu.
— Kā? Jūs viņu nepazīstat?
— Jā, ir tikai četras dienas, kopš viņu redzēju pirmoreiz, un nevaru par viņu galvot.
— Bet jūs taču viņu pieņemat pie sevis?
— Jā, tā ir cita lieta; kāds abats viņu man ieteicis, "bet abats pats var būt pievilts. Ielūdziet viņu pats, bet nelieciet man viņu priekšā stādīt! Kad viņš varbūt vēlāk precētu Danglāra jaunkundzi, jūs mani apvainotu par intrigām un mēs viens otram lauztu kaklu. Bez tam es nezinu, vai es pats varēšu būt ballē.
— Mans Dievs, bet kāpēc tad ne?
— Nu, vispirms tāpēc, ka es neesmu vēl ielūgts.
— Es jau ar to nolūku vien nāku jūs ielūgt.
— Ak, jūs esat ļoti laipns, bet man būs nevaļa.
— Bet mana māte liek jūs ļoti lūgt.
— Grāfiene Morserfa kundze? — iesaucās Monte-Kristo, atkal iedrebēdamies.
— Ak, grāf, — teica Albēra, — es jau jums stāstīju, ka mana māte runā ar mani par daudz ko; un mēs jau četras dienas esam runājuši tikai par jums.
— Par mani? Ak, jūs esat pārāk laipni.
— Jā, tā iet katram, kas ir tāda mīkla kā jūs.
— Ā! Vai tad es arī jūsu mātei esmu mīkla? Es domāju, ka viņa ir pārāk nopietna, lai nodotos tādām liekām iedomām.
— Jā, mīļais grāf, mīkla manai mātei un visiem; no visiem atzīta, bet neuzminēta mīkla. Mana māte nesaprot jūsu jaunumu. Kamēr komtese G. domāja, ka jūs esat lords Retvens, mana māte redz jūsu personā kādu Kaliostro vai Senžermēnu. Jums ir it kā pirmā gudrības akmens un otrā asprātība.
— Es pateicos, ka jūs mani sagatavojat, — smiedamies atteica grāfs Monte-Kristo, — nu es varēšu saņemties, lai spētu izpildīt prasības.
— Tātad jūs sestdien būsit?
— Morserfa kundze tā vēlas.
— Jūs esat ļoti laipns. Bet vai jūs dejojat, grāfa kungs?
— Es?
— Jā, jūs! Kas tad tur būtu sevišķs?
— Nē, nē, kad jau pāri par četrdesmit gadiem. Nē. Un vai Morserfa kundze dejo?
— Nekad. Jūs laikam jokojat. Viņa vēlas ar jums sarunāties. Es jums varu apgalvot, ka jūs esat pirmais vīrietis, par kuru mana māte tā ieinteresējusies.
Albērs paņēma cepuri, un grāfs pavadīja viņu līdz durvīm.
— Kad ierodas d'Epinē kungs? — vēl jautāja Monte-Kristo.
— Pēc piecām sešām dienām.
— Un kad viņam būs kāzas?
— Tūdaļ, tiklīdz atbrauks Senmerāna kungs un kundze.
— Atvediet viņu drīzāk pie manis! Jo, kaut gan jūs domājat, ka es viņu neciešu, es tomēr būšu ļoti laimīgs redzēt viņu pie sevis.
Kad Albērs bija aizbraucis, Monte-Kristo pamanīja, ka Bertučio viņu gaida.
— Nu? — viņš jautāja savam nama pārvaldniekam.
— Viņa bija tiesas namā pie prokurora.
— Vai ilgi tur palika?
— Pusotru stundu.
— Un kurp pēc tam brauca?
— Taisni uz mājām.
— Labi, mans mīļais Bertučio, — teica grāfs, — ja es jums tagad varu dot padomu, tad brauciet uz Normandiju un pērciet mazo muižiņu, par kuru es ar jums nesen runāju.
Bertučio to tikai vien vēlējās un tāpēc vēl tai pašā vakarā aizbrauca uz Normandiju.
XII
Zinu ievākšana >