Vēl tai pašā dienā, kad prokurors bija sarunājies ar Danglāra kundzi, viņš sāka ievākt ziņas par Monte-Kristo. Viņš rakstīja kādam Bovila kungam, bijušajam cietuma inspektoram, kas tagad kalpoja diezgan augstā vietā policijā, un lūdza tam ziņas. Bovila kungs apsolījās tās viņam pagādāt pēc divām dienām. Tiešām noteiktā laikā prokurors dabūja šādu paziņojumu:
„Tā persona, kura saucas par grāfu Monte-Kristo, ir labi pazīstama lordam Vilmoram, bagātam anglim, kurš šimbrīžam uzturas Parīzē. Tāpat viņu pazīst arī abats Buzoni, sicīliešu priesteris, kurš Austrumos labi pazīstams ar savu labdarību
Prokurors tūdaļ lika ievākt ziņas par šīm abām personām un dabūja šādu atbildi.
Abats bija tikai vienu mēnesi Parīzē un viens pats apdzīvoja nelielu namiņu ar četrām istabām aiz Sensilfisa. Viena no šīm istabām bija ļoti vienkārši ierīkota ēdamistaba, otra tikpat vienkārša zāle. Abats dzīvoja pēc iespējas skopi. Viņš mēdza aizvien sēdēt savā bibliotēkas istabā. Viņa sulainis, kad kāds viņam nepatika, viņš teica, ka abats esot aizceļojis, kas arī patiesībā notika ļoti bieži. Bet, vai nu viņš bija Parīzē, vai nebija, dāvanas viņš deva vienmēr, un viņa sulainis tās izdalīja. Ceturtā istaba bija gulēšanai un arī ļoti vienkārši ierīkota.
Par lordu Vilmoru turpretī tika ziņots, ka tas dzīvojot Fontēna ielā Senžoržā un nodarbojoties tikai ar mūžīgu ceļošanu. Viņam esot mēbelēts dzīvoklis, kur viņš tomēr uzturoties tikai divas trīs stundas un kur reti guļot pa nakti. Viena no viņa savādībām esot tā, ka viņš negribot runāt franciski, kaut gan protot.
Todien, kad visas šīs ziņas bija pienākušas karaliskajam prokuroram, kāds vīrs Ferū ielā izkāpa no ratiem, pieklauvēja pie kāda maza namiņa durvīm un jautāja pēc abata Buzoni.
— Abata kungs jau agri no rīta ir izgājis.
— Nu, labi, tiklīdz viņš atnāk, nododiet viņam šo vizītkarti un šo aizzīmogoto vēstuli! Vai šovakar ap astoņiem abata kungs būs mājās?
— Jā, būs gan mājās, ja tikai nestrādās, jo tad viņš nevienu nepieņem.
— Es astoņos būšu atkal šeit.
Ap astoņiem otrreiz atbrauca tas pats kungs tanīs pašos ratos un atkal apvaicājās pēc abata.
— Jā, viņš strādā savā bibliotēkā, bet lika jūs lūgt ienākt, — šoreiz sulainis teica daudz laipnāk.
„Laikam vēstule atstājusi iespaidu," pie sevis domāja svešais.
Abats Buzoni garajā uzvalkā, ar kapuci pār galvu sēdēja pie gaišas lampas ar abažūru, kad ienāca svešais.
— Man ir gods runāt ar abatu Buzoni kungu? — jautāja svešais.
— Jā, mans kungs, un vai jūs esat tas, ko man sūta Bovila kungs no policijas prefekta puses?
— Jā, abata kungs.
— Laikam viens no slepenās policijas aģentiem?
— Jā, — atbildēja svešais, drusku apjukdams un nosarkdams. — Lieta, kuras dēļ pie jums nāku, prasa uzticību no jautātāja un atbildētāja puses.
Abats, kura acis bija aizsegtas no lielām brillēm, atsēdās un paklanījās.
— Jūsu godprātība, — turpināja policijas vīrs, — ir tik labi pazīstama, ka policijas prefekts vēlas no jums dabūt ziņas, kuras viņu ļoti interesē. Un mēs ceram, ka nedz draudzība, nedz cilvēciska līdzjūtība nepiespiedīs jūs teikt netaisnību tiesai.
— Jā, bet tas, ko jūs prasāt, nedrīkst būt pret manu sirdsapziņu un pienākumus. Tā, piemēram, bikts noslēpumus es nekādā ziņā jums neteikšu.
— Ā, par to nerūpējieties! — teica policists.
Pie šiem vārdiem abats pagrieza lampu tā, ka pats palika ēnā, kamēr visa gaisma apspīdēja svešā seju.
— Atvainojiet, — teica policijas priekšnieka aģents, — bet manas acis necieš tik stipru gaismu.
Abats atkal aizgrieza lampu projām.
— Vai jūs pazīstat grāfu Monte-Kristo?
— .Ā, es domāju, jūs runājat par Dzakoni?
— Dzakoni!.. Tātad viņš nesaucas Monte-Kristo?
— Monte-Kristo ir kādas salas nosaukums, tas nav uzvārds.
— Nu, labi, lai ir tā, nestrīdēsimies par vārdu; ja tikai grāfs Monte- Kristo un Dzakone ir viena un tā pati persona, tad sakiet man, vai jūs viņu pazīstat un kas viņš ir!
— Es viņu pazīstu labi; viņš ir bagāta kuģu īpašnieka dēls no Maltas
salas.
— Jā, es zinu, ka tā saka, bet vai tas arī tiešām tā ir? Policija nevar samierināties ar to vien, ko saka.
— Bet, mans kungs, — pasmaidīdams teica abats, — kad tas ir taisnība, ko ļaudis saka, tad arī policijai ar to jāsamierinās.
— Vai jūs arī esat pārliecināts par to, ko sakāt?
— Kā tā? Vai es esmu pārliecināts?
— Ievērojiet labi, abata kungs, ka es ar to nebūtu negribu aizskart jūsu patiesības mīlestību!
— Nu, bet es taču pazinu jau viņa tēvu.
— Ak tā?
— Un, kad viņš bija mazs bērns, mēs bieži ar viņu rotaļājāmies kuģu būvlaukumos.
— Bet grāfa tituls?
— Jūs zināt, ka tas ir pērkams.
— Itālijā?
— Visur.
— Bet šī neizmērojamā bagātība?
— Ak jā, mans kungs, neizmērojams, tas ir īstais vārds.
— Cik tad viņam mantas var būt?
— Nu, apmēram simt piecdesmit līdz divi simti tūkstošu liru procentos.
— Bet runāja par trim līdz četriem miljoniem?..
— Nu, jā, mans kungs, 200000 liru procentos, tas būs apmēram kapitāls četri miljoni.
— Bet tika runāts par četriem miljoniem procentos, — teica policists.
— Ā, tas nav ticams.
— Vai jūs pazīstat Monte-Kristo salu?
— Protams, un katrs, kas brauc pa jūru no Palermo vai Romas uz Franciju, brauc tai garām.
— Brīnišķi jauka uzturēšanās vieta, kā saka?
— Klints.
— Un kāpēc tad grāfs pircis klinti?
— Nu, lai būtu grāfs. Jo Itālijā katram grāfam vajag ari būt savam zemes īpašumam.
— Jūs, bez šaubām, esat dzirdējis par Dzakones kunga jaunības piedzīvojumiem?