— Tēva?
— Nē, dēla.
— To es nemāku pateikt; jo pa to laiku mēs kopā nedzīvojām.
— Viņš bija karā?
— Jā, kā jūrnieks.
— Jūs esat viņa biktstēvs?
— Ak nē, es domāju, viņš ir luterānis.
— Kā — luterānis?
— Es teicu, ka es tā domāju; apgalvot es to nevaru. Bez tam man šķiet, ka Francijā pastāv ticības brīvība.
— Protams, mums nav daļas par viņa ticību. Policijas priekšnieks tikai vēlējās ziņas par viņa dzīves kārtu.
— Viņš tiek uzskatīts par labdarīgu vīru. Mūsu svētais tēvs, pāvests, dāvājis viņam Kristus ordeni, ko viņš mēdz dot tikai retiem prinčiem. Bez tam ļoti labdarīgie grāfa darbi Austrumos viņam ienesuši piecas sešas lielākas goda zīmes.
— Un viņš tās nēsā?
— Nē, bet viņš ir lepns par tām. Viņš teic, ka prātīgāk un taisnīgāk esot dot goda zīmes tiem, kas cilvēcei labu darot, nekā tiem, kas viņu vajājot, sēdinot cietumos, notiesājot uz nāvi vai karā liekot apkaut simtiem.
— Vai viņam ir draugi?
— Jā, jo katrs, kas viņu pazīst, ir viņa draugs.
— Bet viņam taču ir ienaidnieki?
— Jā, viens vienīgs, tas ir lords Vilmors.
— Vai jūs par to varat dot kaut kādas ziņas?
— Jā, viņš reizē ar Dzakoni bija Indijā.
— Vai jūs, abata kungs, domājat, ka viņš jau agrāk kādreiz ir bijis Francijā?
— To es varu gluži precīzi pateikt: viņš Francijā nekad agrāk nav bijis. Pirms sešiem mēnešiem viņš man lūdza kādu ziņu no Francijas, bet es to nevarēju dot, jo nezināju, kad būšu šeit; es viņu nosūtīju pie Kavalkanti kunga tēva.
— Tagad man palicis vēl viens jautājums, abata kungs, uz kuru es jūs lūdzu, Dieva dēļ, atbildēt patiesīgi: kādā nolūkā grāfs ir pircis sev namu Oteilā?
— To es varu pilnīgi noteikti sacīt: viņš grib šeit dibināt hospitāli, līdzīgu barona Pižani iestādei Palermo. Vai jūs pazīstat šo hospitāli?
— Esmu dzirdējis, abata kungs.
— Ak, tā ir iestāde, kas nes svētību!
Tad abats paklanījās pret svešnieku un lika saprast, ka viņš vēlas atkal atsākt savu pārtraukto darbu. Svešnieks arī piecēlās; abats viņu pavadīja līdz durvīm.
— Jūs dodat lielas dāvanas nabagiem, abata kungs, un kaut, gan jūs esat bagāts, kā dzird, tomēr varbūt neapsmādēsit manu artavu?
— Nē, mans kungs, es gribu, ka tas, ko es daru labu, nāktu tikai no skaidrām rokām, kam nav daļas ar varu. Ir jau diezgan iespējams jums savā vietā labu darīt.
Svešais aizbrauca uz prokurora dzīvokli.
Stundu vēlāk tie paši rati piebrauca pie lorda Vilmora, kurš tam pašam svešniekam bija apsolījis sarunu ap pulkstens desmitiem vakarā. Kad policijas priekšnieka aģents piebrauca desmit minūtes pirms pulkstens desmitiem, viņam tika teikts, ka lords vēl neesot mājās, bet esot ļoti akurāts un nekādā ziņā nenokavēšoties. Tiklīdz pulkstenis sāka sist, pēc piektā sitiena parādījās lords Vilmors. Viņš bija liels augumā, ļoti baltu vaigu krāsu, bārda plāna un iesarkana, mati gaiši, bet jau iepelēki. Pirmajā acumirklī varēja redzēt, ka tas ir anglis. Lorda svārki bija zili, ar zelta pogām un augstu apkakli, kādas mēdza nēsāt sen, 1811. gadā. Nankina bikses bija vismaz trīs collas par īsu. Viņa pirmais vārds bija:
— Jūs zināt, mans kungs, ka es nerunāju franciski, bet jūs varat franciski runāt, jo es saprotu.
— Un es, — policists atteica angliski, — ar jūsu atļauju, lorda kungs, runāšu angliski, jo es šo valodu ļoti mīlu.
— Hao! — iesaucās lords ar savādu, tikai īstiem Lielbritānijas bērniem parastu balss modulāciju.
Aģents nu nodeva viņam ieteikšanas rakstu, kuru lords ar īstu angļu flegmātismu izlasīja līdz galam.
— Es saprotu, — viņš tad teica angliski, — es saprotu ļoti labi.
Nu iesākās gandrīz vai tie paši jautājumi kā pie abata Buzoni, bet, tā kā lords nebija tik atturīgs, tad aģents dabūja daudz vairāk zināt. Desmit gadu vecs, Monte-Kristo bija iestājies pie kāda indiešu virsaiša, kas karoja pret angļiem. Šeit Dzakoni angļi bija sagūstījuši un aizveduši uz Angliju, kur peldot izbēdzis no kuģa. Tad tas bija ceļojis, kāvies divkaujās, ielaidies mīlestības dēkās, pēdīgi iestājies grieķu karaspēkā. Tur viņš Tesālijā bija atradis zelta bedres, bet nevienam par to neesot stāstījis. Kad bija nodibinājusies grieķu valdība, viņam bija izdota privilēģija uz zelta raktuvi; no turienes nākot viņa lielā manta, kura atmetot gadā divus miljonus franku procentos; bet bagātība varētu piepeši beigties, tiklīdz zelta bedres izsīktu.
— Bet kāpēc viņš ieradies Francijā? — jautāja aģents.
— Viņš grib spekulēt ar dzelzceļa akcijām, — atteica lords, — un kā viņš ir veikls ķīmiķis un dabas pētnieks, tad viņš izgudrojis jaunu telegrāfu, kuru nupat grib praktiski pārbaudīt.
— Un vai jūs man varat sacīt, cik viņš par gadu apmēram izdod?
— Vislielākais pusmiljonu franku, jo viņš ir ļoti skops.
Aģentam bija gluži skaidrs, ka anglis to sacīja naida dēļ, nezinādams neko citu ļaunu par grāfu teikt.
— Vai jūs zināt ko tuvāk par viņa namu Oteilā?
— Kāpēc viņš to pircis?
— Jā. Grāfs ir spekulants un visādā ziņā caur to izputēs. Viņa nama tuvumā esot, kā viņš saka, minerālūdens avots, kura ūdens tikpat labs kā Banjērā-Lukšonā un Kortā. Tur viņš grib ierīkot ārstētavu. Jau trīs reizes viņš licis dārzu aprakt, bet nekā nav atradis. Viņš laikam atpirks arī apkārtējās mājas. Un es ceru, ka šie dzejzceļi, telegrāfi un veselības avoti viņam drīz vien darīs galu.
— Un kāpēc jūs to vēlaties? — jautāja aģents.
— Viņš Anglijā ir pavedis viena mana drauga sievu! — iesaucās lords Vilmors.
— Kāpēc tad jūs labāk neduelējaties ar viņu?
— Tas jau trīs reizes ir noticis, bet pirmo reizi viņš man ar pistoli sašāva roku, otrreiz ar floreti izdūra man caur plaušām un trešo reizi iecirta šeit kaklā.