Anglis pabīdīja pie malas savu augsto apkakli unn parādīja sarkanu, vēl diezgan svaigu vāti.
— Lai velns! Viņam reiz jāņem gals no manas rokas! — kliedza lords.
—' Bet man liekas, ka jūs neizvēlaties īsto ceļu, kā viņam tikt klāt, —
teica aģentš, — ja jūs grieztos pēc policijas palīga, tad drīz vien varētu viņu iespundēt kādā caurumā, no kura viņš vairs ārā netiktu.
— Hao! — iesaucās lords. — Es esmu brīvs anglis un neiešu savas rokas smērēt ar policiju.
Lords atlaida aģentu un devās uz savu guļamistabu, kur ātri noņēma gaišos matus, sarkano bārdu, sarkano kakla vāti un parādījās atkal melnie mati un bālā vaigu krāsa — grāfs Monte-Kristo.
Bet arī policijas aģents pārvērtās par prokuroru.
Prokuroram šie abi ciemi gan nebija devuši nekādu drošību, bet tomēr arī neuztraukuši no jauna ar gaidāmām briesmām. Šai naktī prokurors pirmo reizi kopš mielasta Oteilā gulēja mazliet mierīgāk.
XIII
Balle
Sestdiena, kurā, pēc smalku aprindu likumiem, grāfs de Morserfs rīkoja balli, bija viena no karstajām jūlija dienām.
Bija pulkstens desmit vakarā. Caur lielajiem kokiem Morserfa parkā lūkojās zilas debesis, nosētas ar zeltainām zvaigznēm. No zālēs atskanēja viļņojošas dejas mūzikas skaņas, un caur slēģiem spiedās mirdzošie gaismas stari.
Līdz šim vēl saimnieki bija šaubījušies, vai vakariņas pasniegt zālē vai ārā zem teltīm, zilās debesis jautājumu izšķīra par labu dārzam.
Dārza ejas apgaismoja lampas, kā tas parasts Itālijā, galdi greznoti ar puķēm.
Grāfiene de Morserfa, kura bija devusi pēdējās pavēles, atkal parādījās viesu zālē, kura bija pilna smalkākās sabiedrības, kas ļoti labprāt paklausīja grāfienes Morserfas ielūgumiem, aizvien apbrīnodama viņas smalko garšu un sirsnīgo viesmīlību.
Danglāra kundze vēl bija šaubījusies, vai nākt uz šo balli vai ne, viņa vēl jutās ļoti nevesela, bet dienu pirms tam viņa netīšām ceļā bija satikusi Vilforu, kurš deva viņai padomu braukt, kas viņiem varot būt tikai par labu.
Skaista kā aizvien, grezni ģērbusies, baronese Danglāra parādījās zālē, kur Albērs viņu saņēma, aizvezdams viņu uz sēdekli, kuru tā bija izraudzījusies.
— Vai cienījamā kundze būtu bijusi tik nežēlīga, ka nebūtu atvedusi līdzi Eiženijas jaunkundzi? — jautāja Albērs.
— Nomierinies! Eiženija, lūk, ir tur kopā ar Vilfora jaunkundzi, abas baltas, viena ar kamēliju, otra ar neaizmirstuļu pušķi. Bet sakiet jel… vai grāfs Monte-Kristo šodien būs?
— Septiņpadsmit! — smiedamies atteica Albērs.
— Es jūs nesaprotu, — teica baronese.
— Cienījamā kundze, — atbildēja vikonts, — jūs esat septiņpadsmitā persona, kas man šovakar jautā to pašu. Pie Jupitera, grāfam jāpaliek lepnam!
— Un vai jūs citiem arī tā atbildējāt? — jautāja baronese.
— Ak, atvainojiet, cienījamā kundze. Grāfa kungs tiešām būs šeit, mēs esam tik laimīgi šo vīru, kas tagad tik ļoti modē, uzskatīt par savu draugu.
— Vai viņa grieķu princese arī būs?
— Nē, viņas stāvoklis mājās vēl nav diezgan noteikts, — atbildēja Albērs.
— Bet, vikont, steidzieties pretim Vilfora kundzei, es redzu: viņa vēlas ar jums runāt.
Albērs, klausīdams baroneses pavēlei, tūdaļ steidzās pretim de Vilfora kundzei, kura tiešām likās viņu gaidījusi.
— Es deru, — teica Albērs, — ka atminēšu, ko jūs gribat teikt.
— Un kas tas būtu?
— Jūs gribējāt jautāt, vai grāfs Monte-Kristo būs šeit.
— Ak nē. Mani acumirklī nodarbina citas domas. Es gribēju dabūt ziņas par Fransa kungu.
— Es vakar saņēmu no viņa vēstuli, kurā viņš raksta, ka reizē ar vēstuli izceļojot.
— Labi. Un nu grāfs?..
— Esiet mierīga, viņš nāks.
— Vai jūs zināt, — jautāja Vilfora kundze, — ka viņam ir cits vārds nekā Monte-Kristo? Tas tikai ir kādas salas vārds.
— Nekad nebiju dzirdējis.
— Ā, tad es zinu vairāk nekā jūs. Viņš saucas Dzakone, no Maltas, bagāta kuģu īpašnieka dēls.
— Tiešām? Bet, cienījamā kundze, jums vajadzētu to visu stāstīt atklāti. Jūs iemantotu lielisku piekrišanu un interesi.
— Viņš dienējis Indijā, Tesālijā atradis zelta bedres un nāk uz Parīzi, lai Oteilā ierīkotu minerālūdens avotus ārstēšanai.
— Ā, vai ne! — iesaucās Albērs. — Kas par jaunām ziņām! Vai atļaujat, ka es tās izplatu tālāk?
— Jā, bet tikai vienu pēc otras urt nesakot, no kurienes tās nāk, jo tas ir netīšām izzināts noslēpums.
— Ar ko?
— Vakar vakarā pie policijas priekšnieka. Jūs saprotat, Parīze bija izbrīnījusies par šo nedzirdēto greznību, un policija gribēja lietu izdibināt.
— Tas ir lieliski! Nu tikai vēl trūkst, ka grāfu saņemtu ciet kā klaidoni un iespundētu par viņa lielo bagātību.
— Ā, tas nemaz nebūtu bijis tik neiespējami, ja ziņas nebūtu bijušas tik apmierinošas.
— Nabaga grāfs! Un vai viņš zina par briesmām, kas viņam draudēja?
— Es domāju, ka nē.
— Nu tas ir tiešs pienākums viņam tūdaļ par to paziņot; es tāpēc…
Šinī acumirklī Vilfora kundzei tuvojās jauns, skaists cilvēks ar dzīvām,
spīdošām acīm, melniem matiem un viņu godbijīgi sveicināja. Albērs sniedza viņam roku un teica:
— Cienījamā kundze, man ir gods jums priekšā stādīt Maksimiliānu Moreļa kungu, spahu kapteini un vienu no mūsu karaspēka dūšīgākajiem virsniekiem.
— Man bija jau prieks redzēt šo kungu Oteilā pie grāfa Monte-Kristo, — atteica de Vilfora kundze, ļoti vēsi paklanīdamās.
Šis vēsums nabaga Morelim plosīja sirdi, bet pagriežoties viņš attālāk zālē ieraudzīja baltu sievietes tēlu, kas pie lūpām lēni spieda neaizmirstulīšu pušķi. Šo sveicienu, kas visas Maksimiliāna sāpes piepeši remdēja, viņš saprata tik labi, ka atbildēja tāpat, mutes lakatiņu spiezdams sev pie mutes; šie abi stāvi, viens otra vērošanā nogrimuši, bija uz acumirkli aizmirsuši ap sevi visu pasauli.