Te visa smalkā sabiedrība sakustējās — bija ienācis grāfs Monte-Kristo. Ārīgi nekas sevišķs, nekāds spožums, nedz greznums nevērsa uz viņu ļaužu acis, viņa uzvalks bija ļoti elegants, bet ļoti vienkāršs; viņa seja bija tā, kas visas acis neviļus saistīja pie sevis; viņa dziļās acis, ļoti smalkā mute, kas tik viegli pieņēma lielākās nicināšanas vaibstus.
Bija skaistāki vīrieši, bet neviena seja nebija tik runājoša un svarīga; pastāvīgā paraža domāt bija viņa vaibstiem devusi cietu gribas spēku un dziļa gara varenības nozīmi, kamēr viņa kustības liecināja par eleganci un veiklību.
Un tomēr varbūt viss tas nebūtu ticis parīziešu pamanīts, ja zeltīts noslēpuma plīvurs nebūtu klājies pār šo personu; bet nu viņam sekoja visi skatieni.
Viņš tuvojās de Morserfa kundzei, kura, pie kāda puķēm greznota kamīna stāvēdama, viņu sagaidīja. Viņš mēmi paklanījās viņas priekšā: abi gaidīja, ka varbūt otrs teiks kādu vārdu, bet abi palika klusu, seklas runas nebija viņu cienīgas.
Albērs atsteidzās grāfam pretim, abas rokas viņam sniegdams. Bet kāds viņus traucēja, grāfam uz pleca uzsizdams.
Grāfs pagriezās.
— Ā, tas esat jūs, baron Danglāra kungs!
— Kāpēc jūs mani saucat -par baronu? — atbildēja Danglārs. — Jūs zināt, es daudz svara nelieku uz šo titulu, ne tā kā šeit grāfs Albērs.
— Ā, tiešām, — teica Albērs, — ja es nebūtu grāfs, es nebūtu nekas, kamēr jūs bez sava barona titula vēl aizvien būtu miljonārs.
— Tas, man liekas, ir labākais tituls Jūlija monarhijas laikā, — teica Danglārs.
— Par nelaimi, ne visu mūžu paliek par miljonāru, — teica Monte- Kristo, — kamēr grāfs, barons, pērs, akadēmiķis ir uz visu mūžu. Miljonāri Franks un Pulmans Frankfurtē, piemēram, ir bankrotējuši!
— Tiešām? — nobālēdams iesaucās Danglārs.
— Es dabūju ziņu šovakar no mana kurjēra, man bija pie viņiem vesels miljons, bet es pirms mēneša paspēju to visu izņemt.
— Ak, mans Dievs, — teica Danglārs, — un man viņi ir parādā 200000 franku!
— Nu, — teica Monte-Kristo, — tātad šie 200000 franku ir sekojuši citiem.
— Ak, nerunājiet jel par to! — teica Danglārs, tuvāk pieiedams grāfam un čukstēdams. — Lūdzu jūs par to nerunāt, kad dzird jaunais Kavalkanti!
Pašlaik arī ienāca Kavalkanti un steidzās apsveicināt baņķieri. Albērs atstāja grāfu, lai uzmeklētu savu māti.
Monte-Kristo palika viens. Karstums zālē tika nepaciešams. Sulaiņi staigāja apkārt ar augļiem un ledus atspirdzinājumiem, bet grāfs nekā neņēma. Mersedese bija visas grāfa kustības ievērojusi un redzēja arī, ka viņš atteicās jel ko iebaudīt, viņa teica par to Albēram, bet tas atbildēja, ka grāfs taču pie viņa brokastojis, kad tikko iebraucis Parīzē.
— Pie tevis gan, bet ne pie tava tēva, — atteica Mersedese, — un, kopš viņš ir šeit, es ievēroju, ka viņš nekā nav ņēmis no atspirdzinājumiem.
— Ak, grāfs ir ļoti sātīgs, — atteica Albērs.
— Ej, mans dēls, — teica Mersedese, sāpīgi pasmaidīdama, — piedāvā tu viņam kaut ko un neatlaidies!
Albērs, kaut gan nesaprazdams, paklausīja mātes uzaicinājumam un piedāvāja grāfam atspirdzinājumus, bet tas pateicās, neņemdams.
— Nu, redzi, viņš atkal neņēma! — teica Mersedese.
— Bet kāpēc tas tevi tā uzbudina, mīļā māt?
— Tu zini, mans dēls, mēs, sievietes, esam bieži savādnieces, man tas būtu darījis prieku, ja grāfs būtu šeit kaut ko baudījis; varbūt viņš nevar pierast pie franču virtuves.
— Ak nē, es esmu redzējis, ka viņš Itālijā no visa baudīja, laikam viņš šodien jūtas nevesels.
— Varbūt viņš arī no karstuma tā necieš, jo ir dienvidnieks?
— Ak nē, viņš pat žēlojas, ka neesot slēģi attaisīti, kaut gan logi stāvot vaļā.
Mersedese atstāja zāli, un pēc dažiem acumirkļiem visi slēģi bija atvērti un varēja redzēt apgaismoto dārzu un telti, kurā bija klāts vakariņu galds. Visi viesi priecīgi iesaucās, jo karstums visus bija nomācis.
Mersedese atkal parādījās vēl bālāka, bet ar cietu un drošu mierīgumu. Viņa tuvojās kādam pulciņam viesu, kuri bija salasījušies ap viņas vīru.
— Neatturiet šos kungus, grāf, — viņa teica, — kuri nespēlē kārtis un tātad labprāt dotos dārzā svaigā gaisā.
- — Ak, cienījamā kundze, — teica kāds ļoti vecs, ļoti galants ģenerālis, — mēs vieni paši dārzā neiesim.
— Es eju pa priekšu, rādot labu priekšzīmi, — teica Mersedese, un viņa vērsās pie grāfa Monte-Kristo. — Grāfa kungs, parādiet man godu, sniedziet man savu roku!
Grāfs Monte-Kristo gluži satrūkās pie šiem vienkāršajiem vārdiem, tad viņš mirkli uzlūkoja Mersedesi, bet viņai likās, ka tas būtu vesels mūžs, — tik daudz domu bija šinī skatienā.
Tad viņš sniedza grāfienei roku, un starp rododendriem un kamēlijām viņi nokāpa pa kāpnēm lejā dārzā. Pulks viesu trokšņojot un smejoties viņiem sekoja.
XIV
Sāls ar maizi
De Morserfa kundze ar savu pavadoni gāja zem ziedošas liepu gatves zaļā juma uz kādu siltumnīcu.
— Zālē bija pārāk karsti, vai ne, grāfa kungs? — jautāja de Morserfa kundze.
— Jā, cienījamā kundze, tās bija teicamas domas, ka jūs likāt atvērt durvis un logus.
Mersedeses roka, grāfs juta, nodrebēja.
— Bet jūs savā vieglajā uzvalkā varbūt salstat tagad? — viņš jautāja.