— Vai jūs nebijāt vienisprātis ar manu māti? — izbrīnījies jautāja Albērs.
— Tieši otrādi, — atteica grāfs, — vai jūs nedzirdējāt, ka viņa mūs jūsu klātbūtnē sauca par draugiem?
Un viņi iegāja zālē, kad Valentīna un viņas māte atvadījās. Pēc viņām arī Morelis atstāja balli.
XV
Senmerāna kundze
Drūms notikums bija gadījies Vilfora namā.
Kad māte un meita bija aizbraukušas uz balli, uz kuru Vilfors, neskatoties uz sirsnīgajiem sievas lūgumiem, negribēja viņas pavadīt, karaliskais prokurors ieslēdzās savā kabinetā. Parastā aktu kaudze gulēja viņa priekšā, tik liela, ka ikvienu pie darba nepieradušu cilvēku būtu izbiedējusi.
Bet aktu kaudze bija tikai iemesls; ne strādāt gribēja prokurors, viņam vajadzēja netraucēti pārdomāt savu dzīvi. Viņš atvēra sava rakstāmgalda slepenu atvilktni un izņēma no tās piezīmju paku, kur bija ziņas par viņa politisko dzīves gaitu, viņa naudas darīšanām un mantas stāvokli un saraksts par tām personām, kuras kaut kādā veidā bija kļuvušas par viņa ienaidniekiem. To skaits tagad, kad viņš sāka baidīties un drebēt, viņam likās ļoti liels. Un tomēr visi šie vārdi, cik vareni tie arī nebija izvilināja viņam tikai smaidu kā ceļiniekam, kas pēc vislielākām, neticamām grūtībām sasniedzis stāva kalna virsotni un nu redz, ka šeit nav ejami ceļi, un pats sev jautā, kāpēc viņš tā centies, kāpēc tā cietis.
— Nē, neviens no šiem ienaidniekiem, — viņš čukstēja, — nebūtu līdz šim laikam mierīgi gaidījis, lai mani tagad izpostītu ar šo noslēpumu. Nē, korsikānis laikam būs savu stāstu pateicis priesterim, tas atkal Monte- Kristo, un tas, lai gūtu skaidrību…
— Bet kāpēc? — atkal iesaucās prokurors. — Kāda interese varēja būt šim maltietim Dzakone, grāfam Monte-Kristo, izdibināt šo drūmo noslēpumu? Viņš nekad Francijā nav bijis. No savām pie viena drauga un viena ienaidnieka ievāktām ziņām es vismaz par to esmu skaidrībā, ka starp mani un Monte-Kristo nav ne mazākās sadursmes.
Bet Vilfors pats neticēja tam, ko sacīja. Noslēpuma atklāšana vēl nebija tas briesmīgākais, jo viņš taču varēja liegties; bet šī nezināšana viņu mocīja: kā roka visu šo bija sākusi celt gaismā? Viņš tagad vairs nesapņoja par politisku slavu nākotnē; bailes viņam tagad lika domāt tikai par klusu ģimenes laimi.
Šinī acumirklī viņš izdzirda iebraucam pagalmā ratus, par brīdi smagus soļus un pusapspiestu raudāšanu. Tiklīdz viņš atvēra durvis, bez pieteikšanas ienāca veca kundze ar šalli uz rokas, noņemtu cepuri, baltiem matiem, saraudātām acīm.
— Ak, mans Dievs, kāda nelaime! — iesaucās Senmerāna kundze, atslīgdama kādā krēslā. — Ak, es esmu pārliecināta, ka nu man arī būs jāmirst!
Vilfors piecēlās un steidzās pretī sievasmātei.
— Ak, mans Dievs, cienījamā kundze, kas jums noticis? Kāda nelaime jūs tā satricinājusi, un kāpēc marķīza kungs jūs nepavada?
— Viņš ir miris! — iesaucās marķīze gluži apstulbusi.
Vilfors nodrebēja.
— Pirms astoņām dienām, — stāstīja marķīze, mazliet nomierinājusies, — mēs pēc pusdienām kāpām ratos. Mans vīrs gan dažas dienas bija drusciņ nevesels, bet domas par mīļo Valentīnu tomēr dzina viņu doties ceļā. Apmēram sešas stundas aiz Marseļas viņš ēda savas parastās pastilas un tad iēkrita dziļā miegā, kas man likās nedabisks; bet es viņu tomēr negribēju celt. Tad viņa vaigs man likās kļūstam aizvien sarkanāks, viņa pulss spēji pukstam. Tad kļuva tumšs un es neredzēju. Bet piepeši viņš dobji iekliedzās, un galva viņam nokārās atpakaļ. Es saucu sulaini, pastnieks apturēja, es pūlējos gan šā, gan tā marķīzu atdzīvināt, bet viss velti… ar viņa līķi es nonācu Eksā.
Vilfors bija gluži mēms, pēc laiciņa viņš teica:
— Bet jūs taču griezāties pie ārsta?
— Jā, bet bija jau par vēlu; viņš arī nezināja teikt, kāda bijusi slimība, laikam trieka. Tā kā marķīzs aizvien bija vēlējies, lai viņu apglabā mūsu ģimenes kapos, tad es liku līķi atvest šurp.
— Ak, nabaga dārgā māte, — iesaucās Vilfors, — kādas rūpes vēl pēc tādas briesmīgas nelaimes, un viss jūsu vecumā!
— Dievs man devis spēku visu paciest; mīļais marķīzs manā labā būtu to pašu darījis. Bet nu mani spēki galā… es nevaru raudāt… vecumā ir asaras izsīkstot… Kur mūsu mīļā Valentīna? Viņas dēļ es esmu šeit.
Vilfors sajuta, ka būtu nežēlīgi teikt, ka viņš meita ir ballē, un tāpēc teipa, ka viņa līdz ar pamāti izgājušas un viņš tūdaļ likšot viņas pasaukt. Tad viņš aizveda veco kundzi uz viņas istabām. Marķīze gandrīz vai nokrita kāda krēsla priekšā un paslēpa savu veco, sirmo galvu spilvenā, rūgti raudādama.
Kad viņa bija drusciņ aprimusi, Vilfors atstāja viņu vienu ar apkalpotājiem un pats lika aizjūgt ratus un devās pie Morserfiem pēc Valentīnas.
Balles zālē parādoties, viņš bija tik bāls, ka Valentīna viņam izskrēja pretī un, dzirdēdama, ka vecmāte atbraukusi viena pati bez vectēva, paģība.
— Cik dīvaini! — Vilfora kundze teica savam vīram. — Kas to būtu domājis?
Un šīs ģimenes skumjas kā melns plīvurs pārklājās arī pār citiem viesiem un pār tik spožo mielastu un balli.
Mājās vecais Nuartjē sulainis Baruā sagaidīja Valentīnu un iečukstēja viņai, ka vecais kungs vēloties ar viņu runāt vēl šovakar. Viņa solījās nākt, tiklīdz būšot apkopusi vecomāti, jo maigā, dziļjūtīgā meitene saprata, ka tagad viņas pirmās rūpes piederēja vecaimātei, marķīzei.
Veco marķīzi viņa atrada gultā. Mēmi apskāvieni, sāpīgas elsas, nopūtas un asaras, tas ir viss, ko var ziņot par šo satikšanos. Vilfora kundze, atspiezdamās uz sava vīra rokas un izrādīdama dziļu līdzjūtību, noskatījās uz šo skatu. Piepeši viņa čukstēja savam vīram: