— Es labāk iešu, mana klātbūtne, liekas, uzbudina marķīzes kundzi.
Senmerāna kundze bija šos vārdus dzirdējusi un teica Valentīnai:
— Lai viņi iet, bet tu paliec!
Prokurors pārsteigts sekoja savai sievai, atstādams savu meitu vienu ar vecomāti, kura drīz iemiga nemierīgā miegā. Tagad Valentīna tikai piebīdīja tuvāk pie gultas galdiņu ar pomeranču limonādi, kura bija atnesta vecaimātei, un tad steidzās pie vectēva Nuartjē, kurš viņu uzlūkoja ar tādu mīlestību, ka viņas acis atkal pildījās asarām.
— Jā, jā, — viņa teica, — tu gribēsi sacīt, ka man aizvien vēl ir mīļš, labs vectēvs.
Nuartjē izrādīja „jā" zīmi.
— Ak, tā vēl ir laime, — iesaucās Valentīna, — kas citādi gan notiktu ar mani!
Bija jau pulkstenis viens pēc pusnakts, un vecais Baruā darīja kungu uzmanīgu, ka laiks doties pie miera; negribīgi vectēvs atlaida Valentīnu.
Kad Valentīna otrā rītā gāja apsveicināt Senmerāna kundzi, tā bija palikusi vēl neveselāka, viņas acis kvēloja, visas miesas kratīja neparastas nervu trīsas. Tāpēc viņa lūdza Valentīnu atsaukt tēvu. Pēc nedaudzām minūtēm ienāca Vilfors.
— Mans dēls, — marķīze teica bez kādiem aplinkiem, it kā baidīdamās velti zaudēt laiku, — vai jūs netikāt rakstījis par nodomu izdot pie vīra mūsu mīļo Valentīnu?
— Jā, cienījamā kundze, tas nav nodoms vien, — atbildēja Vilfors, — tas jau ir izlemts.
— Jūsu znots saucas Franss d'Epinē, tā ģenerāļa dēls, kas pirms uzurpatora atnākšanas tika slepeni nonāvēts?
— Jā. Mūsu pilsoniskās ķildas ir jau aprimušas, — atteica Vilfors, — viņš vēl bija bērns, kad viņa tēvs krita no slepkavu rokām, un nekā negribēs zināt par naidu.
— Vai partija citādi ir laba?
— Visādā ziņā; jaunais cilvēks bauda vispārēju cienību, ir patīkams un godprātīgs, — atteica Vilfors.
— Nu labi, — beigās teica Senmerāna kundze, — tad to paātrināsim, jo man atliek vairs maz laika dzīvot.
— Jūs, dārgo vecomāt! Jūs, cienījamā kundze! — iesaucās vienlaikus Valentīna un Vilfors.
— Es zinu, ko es runāju, — atteica marķīze, — vajag šīs pre'cības pasteidzināt, lai nabaga bērns nepaliktu vismaz bez savas vecāsmātes svētības. Es esmu vienīgā, kas viņai vēl palika no manas nabaga Renē puses, kuru jūs, mans kungs, tik drīz aizmirsāt.
— Ak, cienījamā kundze, — atbildēja Vilfors, — jūs aizmirstat, ka man šim nabaga bērnam vajadzēja dot māti.
— Pamāte nekad nebūs māte, — teica vecā marķīze, — bet lai dus mirušie, runāsim labāk par Valentīnas nākotni.
Ak, labā vecāmāte! — iesaucās Valentīna. — Vai tad mūsu sēras neprasa, lai… atliktu šo lietu… kāzas svinēt tik bēdīgā laikā?
— Mans bērns, — viņu pārtrauca vecāmāte, — tikai vājus garus var aizkavēt tādi šķēršļi; arī mana laulība tika slēgta pie manas mātes nāves gultas un tomēr biju laimīga. Pirms es mirstu, es gribu redzēt tavu nākamo laulāto draugu un lūgt viņu, lai dara tevi laimīgu. Es gribu viņu pazīt, — marķīze turpināja biedinošā balsī, — lai no sava kapa dziļuma varētu nākt pie viņa, ja viņš tevi dara nelaimīgu.
— Cienījamā kundze, — teica prokurors, — nevajag ļaut vaļu šīm uztrauktām domām: mirušie nekad vairs augšā neceļas.
— Un es, mans dēls, saku jums, ka jūs nepareizi to noliedzat; šonakt mans miegs bija šausmīgs, jo man likās, ka mana dvēsele atstājusi miesas;
es lūkoju acis atvērt, bet tās atkal slēdzās, un tomēr — es zinu, ka jums izliksies neticams, — tomēr es redzēju tanī vietā, kur jūs tagad stāvat, baltu tēlu parādāmies no tās istabas, kur guļ Vilfora kundze.
Valentīna iekliedzās.
— Jums būs bijis drudzis, — teica Vilfors.
— Šaubieties, cik gribat, bet es esmu pārliecināta, ka redzēju baltu tēlu, vēl stinkšēja mana glāze uz galdiņa, un, kad es izstiepu rokas pēc zvaniņa, tad baltais tēls pazuda. Drīz pēc tam ienāca kalpone ar sveci. Tas laikam bija mana laulātā drauga gars, viņš nāca mani saukt. Kādēļ lai mans gars nenāktu sargāt manu meitasmeitu?
— Ak, cienījamā kundze, — aizkustināts teica Vilfors, — neļaujiet uzmākties tik briesmīgām domām, jūs ar mums dzīvosit ilgi, laimīgi, mīlēta un cienīta un aizmirsīsit…
— Nekad, nekad! — iesaucās marķīze. — Kad ierodas d'Epinē kungs?
— Mēs viņu gaidām kuru katru stundu.
— Tiklīdz viņš atnāks, vediet viņu pie manis! Mums jāsteidzas. Atsauciet arī notāru, jo man jāpārliecinās, ka Valentīna saņem mūsu mantojumu.
— Mīļā, labā vecmāmiņ, ļauj labāk sūtīt pēc ārsta! — lūdzās Valentīna.
Valentīna pasniedza viņai ne bez zināma uztraukuma to pašu glāzi, kura naktī bija stinkšējusi. Vilfors atstāja istabu. Valentīna palika sēžot pie slimās, pati būdama gandrīz vai tikpat slima: viņa izmisuma dēļ nezināja, ko darīt, jo šī pati vecāmāte, uz kuras palīdzību viņa un Maksimiliāns bija cerējuši, tagad darbojās viņiem par ļaunu, steidzinādama kāzas ar d'Epinē. Daudzreiz Valentīna bija apņēmusies visu atklāt vecaimātei, un katru reizi atkal baidījās, jo pazina marķīzes lielo nicināšanu pret visiem zemākas kārtas ļaudīm. Un kad vēl tēvs un pamāte dabūtu zināt par Maksimiliānu Moreli, tad visas cerības bija izzudušas.
Tā pagāja gandrīz vai divas stundas. Senmerāna kundze gulēja, kad lika pieteikts notārs. Kaut gan runāts tika ļoti klusu, marķīze tūdaļ pamodās.
— Lai notārs tūdaļ nāk šurp! — viņa teica.
Notārs ienāca, un marķīze izsūtīja Valentīnu laukā. Salonā viņa atrada ārstu, slavenu mediķi d'Avrinji, kurš bija mājas draugs un sevišķi mīlēja Valentīnu, arī viņam bija meita Valentīnas vecumā, bet ļoti slimīga. Valentīna apjautājās pēc Magdalēnas veselības un paziņoja par bēdīgajiem notikumiem viņu ģimenē, par Senmerāna nāvi un marķīzes saslimšanu, kuru pūlējās ārstam tuvāk aprakstīt.