— Gluži savādi, — teica ārsts, — es līdz šim pie marķīzes kundzes nepazinu tādas parādības. Viss, ko jūs man stāstāt, liekas ļoti dīvaini.
Ienāca notārs, un Valentīna lūdza ārstu aplūkot marķīzi, kamēr viņa pati devās dārzā, lai cik necik atspirdzinātos pēc lielā uztraukuma.
Nebūs gan jāsaka, kurā dārza daļā jaunā meitene gāja pastaigāties; drīz viņa izdzirda, ka Maksimiliāns to sauca.
XVI
Solījums
Ar instinktu, kāds ir tikai mātēm un mīļotajiem, Maksimiliāns bija atminējis, ka Senmerāna nāvei un marķīzes atbraukšanai būs svarīga nozīme viņa un Valentīnas liktenī.
— Kā jūs šeit gadījāties šinī stundā? — viņam jautāja Valentīna.
— Es nāku, lai uzklausītu un atnestu ļaunas vēstis, — atbildēja jaunais cilvēks. — Dārgā Valentīna, — viņš tad turpināja gandrīz vai mierīgā, nopietnā balsī, — kad ir nospriests jūs salaulāt?
— Šorīt tika par to runāts, mīļo Maksimiliān, un mana vecāmāte, uz kuru ņiēs bijām cerējuši, pati vēl steidzina laulības.
— Ai! — iesaucās Maksimiliāns, ilgi un skumji uzlūkodams meiteni. — Ir šausmīgi to dzirdēt no tās sievietes mutes, kuru mīli. Pēc nedaudz stundām viss būs pārciests. D'Epinē kungs laikam to tik vien gaida, lai laulāšana varētu notikt. Un d'Epinē kungs šorīt iebrauca Parīzē.
Valentīna iekliedzās.
— Pirms stundas biju pie grāfa Monte-Kristo, kur tika runāts par nelaimes gadījumu jūsu namā, kad piebrauca rati un drīz vien durvīs parādījās kāds jauns cilvēks, kuru grāfs apsveica kā Fransu d'Epinē kungu. Man vajadzēja saņemt visus spēkus, lai neizrādītu savu uzbudinājumu. Pēc piecām minūtēm es atvadījos… Es biju izpostīts.
— Nabaga Maksimiliān! — žēli noteica Valentīna.
— Nu es esmu šeit. Atbildiet man tagad, Valentīna, un apdomājiet labi, jo nO jūsu atbildes ir atkarīga mana dzīvība un nāve! Ko jūs domājat darīt?
Kad Valentīna klusi nolieca galvu, viņš turpināja:
— Jūs ne pirmo reizi pārdomājat par mūsu stāvokli. Nav šeit laiks laiks nodoties liekām sāpēm, tādas lai jūt tas, kas cieš no nevarības un laiskuma. Tādiem ļaudīm būs reiz jāatbild par savu lieko padevību, par to, ka nav uzņēmušies cīņu. Kas jūt spēcīgi savu pienākumu, tas neatbild uz katru likteņa spērienu, tas pēc katra spēriena top vēl spēcīgāks un drošāks. Vai jūs gribat, Valentīna, cīnīties pret savu likteni?
Jaunā meitene drebēja un uzlūkoja Maksimiliānu ar lielām, izbiedētām acīm. Šīs domas pretoties tēvam, vecaimātei, visai ģimenei bija viņai gluži svešas.
— Ko jūs runājat Maksimiliān, — viņa beigās teica, — ko jūs saucat par cīņu? Bēgt… Ko? Es lai saceltos pret mana tēva, manas labās vecāsmātes gribu, un viņa pašulaik gatavojas mirt? Ak, tas ir neiespējami!
Morelis nepacietīgi pakustējās.
— Jums ir pārāk cēla sirds, mīļais Maksimiliān, lai jūs mani nesaprastu, un jūs mani arī saprotat tik labi, ka nekā nevarat pretī runāt. Es — cīnīties? Lai Dievs mani pasargā: manu tēvu apbēdināt, manas vecāsmātes pēdējos acumirkļus darīt grūtus!
— Jums taisnība, — ļoti mierīgi teica Morelis.
— Mans Dievs, kādā balsī jūs to sakāt? — izbrīnījusies iesaucās Valentīna.
— Es jums saku kā vīrs, kas jūs apbrīno, cienījamā jaunkundze, — atteica Morelis.
— Jaunkundze? — iesaucās Valentīna. — Jaunkundze!.. Ak, tas egoists!.. Viņš redz, ka es izsamistu, un izliekas, it kā manis nesaprastu.
— Jūs alojaties. Es jūs saprotu gluži pareizi: jūs negribat rīkoties pret Vilfora kunga gribu, negribat nepaklausīt marķīzei- un tāpēc rīt iesit salaulāties ar Fransu d'Epinē.
— Bet mans Dievs — vai tad es varu citādi?
— Ko jūs mani jautājat, jaunkundz, es šinī lietā esmu netaisns soģis, un mans egoisms dara mani aklu, — dobji atteica Morelis.
— Ko tad jūs man būtu ieteicis, Morei? Šeit taču nav jāsaka: „Jūs darāt nepareizi," — bet jādod padoms, ko darīt.
— Vai jūs runājat nopietni, Valentīna? Ak, sakiet, — vai es jums tiešām varu dot padomu?
— Jā, mīļais Maksimiliān, ja tas labs, es paklausīšu; jūs zināt, cik uzticīga es esmu.
— Valentīna, — teica Morelis, izlauzdams dēli sienā, — sniedziet man roku par zīmi, ka piedodat man manas dusmas; es pats pār sevi reizēm vairs nevaldu. Tad klausieties manu padomu: jūs zināt, es esmu neatkarīgs, pietiekami pārticis un zvēru jums, ka jūs kļūsit par manu sievu, pirms manas lūpas būs aizskārušas jūsu pieri. Sekojiet man; es aizvedīšu jūs pie savas māsas, viņa būs arī jūsu māsa! Mēs aizbrauksim uz Alžīru, Angliju, Ameriku, kur vien jūs gribat, un nogaidīsim, kamēr mūsu draugi būs lauzuši jūsu ģimenes pretestību un mēs varēsim atgriezties Parīzē.
Valentīna purināja galvu.
— Es domāju gan, ka tas ir neprātīgs padoms, — teica Maksimiliān, — jūs man neklausīsit un bez pretestības sekosit tai laimei, kuru jums sagādājis liktenis.
— Jā, un lai man vai būtu jāmirst, — atteica Valentīna.
— Nu, labi, jūs darāt pareizi, atbilstoši savai kārtai un pierādāt, kāds nerrs es ar savu kaislību, jūs, kas esat mierīga un bezkaislīga. Labi, rīt jūs būsit Fransa d'Epinē sieva no brīvas gribas.
— Ak, jūs mani nokaujat, Maksimiliān… Ko tad gan jūs darītu, ja jūsu māsa klausītu tādam padomam?
— Jaunkundze, — atbildēja jauneklis, rūgti pasmiedamies, — es esmu egoists un nedomāju, ko citi darītu manā vietā, bet ko es pats gribu darīt.
Es domāju par to, ka es jūs tagad veselu gadu jau pazīstu un biju laimīgs, jūs mīlēdams. Tagad es nekā vairs nedomāju, es redzu, ka es esmu visu zaudējis. Tas notiek ik dienas, kā kāršu spēlētājs pazaudē ne vien to, kas viņam ir, bet arī to, kas tam nav.