Morelis runāja gluži mierīgi. Valentīna uzlūkoja viņu ar lielām acīm, raudzīdama ieskatīties viņa sirdī, kur viļņojās spējākais nemiers.
— Bet ko jūs darīsit? — viņa tad jautāja.
— Es atvadīšos, cienījamā jaunkundze, un novēlēšu jums laimi un mieru. Lai jūsu nākotne ir tik jauka, ka jūs drīzāk mani aizmirstu! Ardievu!
— Mans Dievs, kurp tad jūs ejat? — iesaucās nabaga meitene gluži satriekta, rokas izstiepdama, lai atturētu Maksimiliānu. — Ko jūs gribat darīt, Maksimiliān? Ak, runājiet, runājiet, es jūs lūdzu!
— Vai jūs savas domas esat mainījusi? — jautāja Morelis, skumīgi smaidīdams.
— Es taču nevaru nekā mainīt, nelaimīgais, jūs taču to zināt! — iesaucās Valentīna gluži izmisusi. — Jā?
— Tad dzīvojiet sveika!.. Valentīna!
— Ko jūs gribat? Es gribu, man vajag to zināt! — iesaucās meitene, rokas lūgšanā saņemdama.
— Ak, esiet gluži mierīga, — teica Morelis, trīs soļus no sētmalas palikdams stāvot, — es nekā nedarīšu jūs Fransam d'Epinē kungam! Kur viņš ir vainīgs? Viņš mani šorīt redzēja pirmo reizi, viņš varbūt nekā nezināja, kad līgums tika noslēgts viņu vecāku starpā. Es viņam nekā nedarīšu.
— Bet kam tad? Man?
— Jums, Valentīna? Lai Dies' pas'! Sieviete ir neaizskarama, tā sieviete, kuru esi mīlējis, ir svēta!
— Maksimiliān, nāciet atpakaļ, es tā gribu! — sauca meitene. Maksimiliāns tuvojās tik mierīgs kā aizvien, tikai drusciņ bālāks.
— Uzklausiet mani, — viņš teica, — mana mīļā, dievinātā Valentīna, tādi kā mēs, kas nekad neloloja domas, kuru dēļ vajadzētu ļaužu priekšā kaunēties, tādi var viens otra sirdī lasīt kā atvērtā grāmatā. Es nekad neesmu bijis romānu varoņu lomā, es neesmu bijis sentimentāls; bez kavēšanās, bez liekiem vārdiem es savu dzīvi nodevu jums. Jūs mani atstājat, jūs citādi nevarat. Bet bez jums mana dzive ir tukša un es pasaulē palieku viens. Manai māsai es neesmu vajadzīgs, viņa ir laimīga — mana dzīvība pasaulē ir lieka… Nu, jūs zināt, ko es darīšu… Bet es gaidīšu līdz pēdējam mirklim, līdz jūs tiešām būsit salaulāta… vēl pa to laiku daudz kas var notikt. Kad būs viss galā, tikai tad es darīšu, kas man jādara kā viskrietnākā Francijas vīra dēlam, es izdzīšu sev lodi galvā.
Valentīna notrīsēja, viņas rokas slābi nolaidās no sētmalas, asaras lēni ritēja pār viņas bālajiem vaigiem. Jaunais cilvēks stāvēja drūms un mierīgs.
— Līdzcietības, līdzcietības dēļ pret mani jūs dzīvosit, vai ne? — viņa beigās čukstēja.
— Nē, goda vārds, nē! — iesaucās Maksimiliāns. — Bet ko tad jūs gribat? Jūsu sirdsapziņa paliek tīra, jūs esat veikusi savu pienākumu.
— Maksimiliān, — stenēja nabaga meitene, saļimdama ceļos, — mans draugs, mans brālis šai pasaulē, mans laulātais draugs tur augšā, es tevi lūdzu, dari kā es, dzīvo ar savām ciešanām, viena diena varbūt var visu pārgrozīt!
— Dzīvo sveika! — teica Maksimiliāns.
— Mans Dievs! — iesaucās nabaga meitene, rokas paceldama. — Tu redzi, es visu esmu darījusi kā paklausīga meita, es lūdzu, raudāju… Viņš manas lūgšanas nav paklausījis un nav dzirdējis manu raudāšanu. Nu, labi, — viņa teica cietāk, žāvēdama savas asaras, — es labāk gribu mirt aiz kauna nekā aiz sirds pārmetumiem. Jūs dzīvosit, Maksimiliān, un es kļūšu jūsējā. Kad? Vai tūdaļ? Sakiet, pavēliet, es esmu gatava!
— Valentīna, mīļā draudzene, — viņš iesaucās, — nerunā tā ar mani, ļauj man labāk mirt! Kādai lai es varai pateicos par tevi, kad tu mani mīlē tā, kā es tevi? Vai tu cilvēku mīlestības dēļ mani piespied dzīvot?.. Tad l^bāk mirt!..
— Kas tad mani pasaulē mīlē? — čukstēja Valentīna. — Viņš. Kas mani ir mierinājis manās ciešanās? Viņš. Kur ir visas manas cerības? Pie viņa. Pie kā apklust mana asiņojošā sirds? Pie viņa, pie viņa, aizvien pie viņa! Tev taisnība, Maksimiliān, es tev sekošu, es atstāšu sava tēva namu. Ak, cik es nepateicīga, pat savu vectēvu es atstāšu! — piepeši viņa iekliedzās.
— Nē, tu viņu tā neatstāsi! — teica Morelis. — Tu teici, ka viņš liekas mani milam. Pirms mūsu bēgšanas es viņam visu pateikšu un viņš dos savu svētību mums, un, kad būsim salaulāti, viņš mums sekos un dzīvos pie mums.
— Lūk, Maksimiliān, cik liela ir tava vara pār mani; es gandrīz vai ticu tam, ko tu saki, un tomēr tas nav iespējams. Jo mans tēvs nolādēs mani, es pazīstu viņa nelokāmo prātu. Bet, ja nu gadījuma dēļ laulāšana tiktu atlikta, tu gaidītu?
— Jā, to es zvēru, ja tu zvēri nekad neļauties salaulāties. Vai tu to gribi?
— Jā, to es zvēru pie savas mīļās mātes vārda.
— Tad gaidīsim, ja tik daudz vēl var notikt tāda, kas glābj nelaimīgos. Es uz tevi paļaujos. Ja tevi tomēr spiež salaulāties…
— Es nāku pie tevis un mēs kopā bēgam. Bet nu ej, ka mūs neatrod. Es tev došu ziņu vai nu ar notāru Dešānu, vai arī pati rakstīšu. Vai tu nu esi mierā ar savu sievu, Maksimiliān? — jautāja meitene, skumīgi smaidīdama.
— Mana Valentīna, mans eņģelis, ja ir par daudz maz sacīts.
— Saki vienmēr tā! Uz redzēšanos!
— Un vai es saņemšu vēstuli no tevis?
— Jā.
Piepeši Valentīna pakāpās un pārliecās pār sētmali, noskūpstīja Maksi- miliāna pieri un tad aši pazuda. Maksimiliāns stāvēja kā apstulbis, pārsteigts, ka laimes tik daudz.
Jaunais cilvēks lēni atgriezās savā dzīvoklī un šo un nākošo dienu velti gaidīja kādu ziņu. Trešās dienas rītā, kad viņš gribēja doties pie notāra Dešāna, viņš pa pastu saņēma šādu vēstuli:
„Asaras, lūgšanas, viss nav nekā palīdzējis. Vakar es divas stundas sabiju Svētā Filipa baznīcā un no sirds dziļuma lūdzu Dievu… Dievs nav pielūdzams tāpat kā cilvēki, un šovakar ap pulkstens deviņiem tika parakstīts laulības kontrakts.