Man ir tikai viens vārds, kā man ir tikai viena sirds, Maksimiliān, un šo vārdu un sirdi es esmu Jums devusi. Tātad ceturksni uz deviņiem sagaidiet mani ar ekipāžu pie sētmalas, lai varētu bēgt.
Jūsu sieva Valentīna de Vilfora.
P.S. Mana vecāmāte top aizvien slimāka. Vakar viņas uztraukums pārgāja fantāzijās, šodien murgi jau ir gandrīz kā ārprātība.
Ak, mīļais Maksimiliān, vai Jūs mani ļoti mīlēsit? Lai es varētu aizmirst, ka viņu atstāju šādā stāvoklī.
Man liekas: no vectēva Nuartjē grib slēpt, ka šovakar parakstīs laulības līgumu."
Morelis neapmierinājās vēl ar Valentīnas ziņām, bet aizgāja pie notāra, kas visu apstiprināja. Tad viņš vēl apciemoja grāfu Monte-Kristo un tur dzirdēja to pašu: Franss viņam to bija paziņojis un Vilfora kundze bija par to rakstījusi. Iepriekšējā vakarā Franss bija marķīzei ticis priekšā stādīts; marķīze bija atstājusi gultu, bet tūdaļ atkal apgūlusies.
Nabaga Morelis bija uzbudināts vislielākā mērā, kas, zināms, nevarēja palikt apslēpts Monte-Kristo vērīgajām acīm. Viņš bija laipnāks un mīļāks nekā citām reizēm pret Maksimiliānu, kas tik tikko noturējās, neizstāstījis viņam par savu noslēpumu.
Vai divdesmit reizes Morelis lasīja un pārlasīja Valentīnas vēstuli. Tās bija pirmās rindiņas, kuras viņa bija tam rakstījusi, tās iejūsmināja viņu ar katru reizi jo vairāk, un viņš pats sev nosolījās upurēt visu viņas laimei. Uz bēgšanu viss bija rūpīgi sagādāts un noslēpts dārzā. Drebot Morelis iedomājās par to acumirkli, kad viņš Valentīnai palīdzes pārkāpt pāri mūrim. Kad tuvojās pusdiena, viņš sajuta vajadzību pabūt^ vienam pašam, visvienkāršākais drauga jautājums viņu uztrauca, viņš ieslēdzās viens, mēģināja lasīt, simtām reižu pārdomāja, vai bēgšanai viss arī pareizi sarīkots.
Norunātā stunda tuvojās.
Nekad mīlētāji nav devuši mieru saviem pulksteņiem; Morelis savu bija tik ilgi tramdījis, kamēr pulkstenis apjukumā ap sešiem nosita deviņus. Morelis uzlēca un steidzās projām uz savu dārzu, pats sev teikdams, ka laulības līguma parakstīšana nolikta gan uz deviņiem, bet Valentīna laikam gan tik ilgi negaidīs. Pulkstens astoņos viņš jau gaidīja dārzā, kur aiz kāda mūra bija apslēpts zirgs ar ekipāžu.
Saule rietēja, un koki dārzā atgādināja tumšas, mēmas ēnas.
Morelis atstāja savu paslēptuvi un tuvojās sētmalai, bet nekā neredzēja.
Pulkstenis nosita pusdeviņi.
Viņa sirds stipri pukstēja; viņš gaidīdams staigāja šurp un turp un aizvien pa īsākiem starpbrīžiem atgriezās pie vārtiem palūkoties. Dārzs kļuva aizvien tumšāks, bet nekāda balta kleita neparādījās, nekādi soļi nedzir- dējās. Nams, kuru no tālienes varēja redzēt caur krūmiem, palika tumšs, nekādu sveču gaisma neatspīdēja, nekas nenorādīja uz to, ka tur tiktu parakstīts laulības līgums.
Morelis skatījās pulkstenī, tas bija desmit, bet torņa pulkstenis tik tikko sita deviņus. Katra sekunde kā svina slogs gulēja uz jaunā vīra krūtīm un…
Nu pulkstenis sita jau pusdesmit.
Pusstunda bija pāri par norunāto laiku. Tiklīdz iečaukstējās lapas, tiklīdz vējš pakratīja zarus, tā sviedri apklāja Moreļa pieri. Trīsot viņš piestiprināja virvju trepes pie sienas, lai vēlāk velti netērētu laiku. Kamēr viņš mocījās neizsakāmās mokās, šaubīdamies starp cerībām un bailēm, pulkstenis nosita jau desmit.
„Ak," nodomāja Morelis, „es visu esmu aprēķinājis, un nevar būt, ka ceremonija tik ilgi turpinātos; laikam ir notikusi kāda nelaime."
Aizvien nemierīgāks viņš staigāja šurp un turp un laiku pa laikam dzesināja savu kvēlojošo pieri pie aukstajiem dzelžiem. Vai varbūt Valentīna lielajā uztraukumā bija paģībusi? Vai viņas bēgšana bija tikusi aizkavēta? Tikai to viņš varēja iedomāties.
Piepeši viņam iekrita prātā, ka bailes varētu būt Valentīnai beidzot noņēmušas spēkus un viņa varbūt kaut kur dārza malā guļ bez samaņas pakritusi.
— Ak, ja tiešām tā ir, — viņš iekliedzās, — un es šeit gaidu un kavējos…
Zibens ātrumā viņš pa trepēm uzlēca augšā, un viņa iedomas lika viņam tiešām kaut ko guļošu redzam. Viņš iedrošinājās saukt, un viņam likās, it kā kāda balss atbildētu. Viņš nolēca lejā Vilfora dārzā. Viņš ātri pārdomāja, ka līdzīgi zaglim ielaužas Vilfora īpašumā, iedomājās kādas viņa solim varētu būt sekas, bet nebija laika daudz pārspriest un šaubīties.
Viņš lēni un uzmanīgi gāja uz priekšu pa gatvi, kas veda uz namu, kurā atradās viņa vienīgā cerība, viņa dzīvība.
Nams tiešām nebija apgaismots, nekas neliecināja par kāzu svētkiem; šad un tad nespoža gaisma parādījās apakšējā stāvā, kur bija marķīzes istabas. Otra gaisma nekustīga bija redzama Vilfora kundzes istabā. Šī tumsa, šis kapa klusums viņu izbiedēja vēl vairāk.
Gluži izmisis un cieti apņēmies tagad vairs neatlaisties un izpētīt šo nelaimi, lai notiktu kas notikdams, viņš tuvojās puķu dārzam pie pašā nama, kad kļuva dzirdamas tālu balsu skaņas.
Morelis aši atlēca atpakaļ krūmos un paslēpies stāvēja nekustēdamies.
Viņš bija izdomājis, ko darīt: ja te būtu Valentīna viena, viņš viņu uzrunātu; ja viņu kāds pavadītu, viņš vismaz pārliecinātos, ka viņai nav notikusi kāda nelaime; ja būtu sveši, viņš varbūt noklausītos to, kas attiecas uz Valentīnu. Piepeši mēness parādījās no mākoņiem, un Morelis redzēja no nama iznākam Vilforu līdz ar kādu melni ģērbušos kungu, kuru viņš drīz vien pazina kā ārstu d'Avrinjī. Neviļus Morelis vēl dažus soļus atkāpās, līdz kāds koks viņam gadījās ceļā. Viņš palika stāvot, un abi gājēji tuvojās viņam.