— Mīļais dakter, — teica prokurors, — debesis liekas pret mums ir sazvērējušās! Kas par šausmīgu nāves gadījumu! Nelūkojiet mani mierināt, nelaime ir tik piepeša, tik negaidīta!
Auksti sviedri parādījās uz Moreļa pieres un zobi sāka klabēt. „Kas tad tik piepeši bija miris?.. Kad tik ne?.."
— Mans mīļais de Vilfora kungs, — ārsts atbildēja ļoti nopietnā balsī, — es jūs nebūt nevedu šurp, lai jūs mierinātu, tieši otrādi.
— Ko jūs sakāt? — iesaucās prokurors, šausmu pārņemts.
— Es saku, ka šai nelaimei, kas piemeklējusi jūsu namu, varbūt sekos vēl lielāka nelaime.
— Ak, mans Dievs, — ievaidējās Vilfors, — kas man vēl būs jādzird?
— Vai mēs šeit tiešām esam vieni? — jautāja ārsts.
— Jā, jā! Bet ko tas viss nozīmē? Kāpēc šī lielā uzmanība?
— Man ir jums jāatklāj briesmīgs noslēpums, — teica ārsts. — Apsēdīsimies.
Vilfors nevis apsēdās, bet gan vairāk atkrita uz sola; Avrinjī palika viņa priekšā stāvot, uzlikdams roku uz drauga pleca.
Morelis šausmās bija gluži vai sastindzis, viņš spieda roku uz savas nemierīgās sirds, lai nedzirdētu tās spējos pukstus. „Mirusi! Varbūt viņa!" viņš pie sevis visu laiku atkārtoja.
— Senmerāna kundze bija ļoti veca, taisnība, bet viņas veselība bija aizvien ļoti laba, — teica ārsts.
Morelis pirmo reizi desmit minūšu laikā atkal brīvi uzelpoja.
— Bēdas viņu nonāvējušas, — teica Vilfors, — viņa nebija paradusi būt viena, četrdesmit gadus kopā sadzīvojusi ar marķīzu…
— Nē> ne bēdas, mans draugs, — teica ārsts. — Bēdas var nonāvēt, kaut gan reti, bet tās nenonāvē piepeši, ne vienā stundā, vienā dienā…
Vilfors neatbildēja, viņš tikai iztrūcies uzlūkoja ārstu.
— Vai jūs bijāt pie marķīzes nāves klāt? Vai ievērojāt pareizi visas nāves parādības?
— Jūs jau man teicāt tā darīt. Marķīzei uznāca trīs lēkmes. Kad jūs atnācāt, viņa jau ilgi bija ļoti uzbudināta, tad nāca krīze, vēl daudz spējāka nekā pirmā, tā pati locekļu staipīšanās un raustīšanās, tad mute saviebās. un kļuva zilgana. Trešās lēkmes laikā viņa izdzisa; es domāju, tā bija trieka, un jūs tā arī sacījāt.
— Jā, ļaužu priekšā, — teica ārsts, — bet šeit mēs esam vieni.
— Ak, Dievs, ko tas nozīmē?
— Ka triekas pazīmes ir ļoti līdzīgas saindēšanās pazīmēm.
Prokurors uzlēca kājās, stīvi uzlūkoja ārstu un atkal atkrita atpakaļ.
— Klausieties, — turpināja ārsts, — es zinu, cik nopietns ir tas, ko es jums saku, un zinu arī, kam es to saku!
— Un vai jūs ar to domājat prokuroru vai draugu?
— Draugu, tagad tikai draugu. Pierādīt es nekā nevaru, bet līdzība ir tik liela, ka man liekas gluži neapstrīdami, ka marķīze ir noindēta. Es pat zinu, kas tā bijusi par indi. Tas ir brucīns vai strihnīns, kas netīšām nokļuvis ēdienā vai dzērienā.
Prokurors satvēra sava drauga roku.
— Ak, tas nevar būt! — viņš iesaucās. — Es laikam sapņoju. Ir briesmīgi no tāda vīra kā jūs dzirdēt tādas lietas. Dieva dēļ, dakter, sakiet, ka jūs varat būt maldījies!..
— Protams, ka varu būt maldījies, bet…
— Bet?
— Bet es tam neticu.
— Dakter, esiet līdzcietīgs pret mani, jau dažas dienas ar mani atgadās tik briesmīgas lietas! Es baidos, ka nekļūstu ārprātīgs.
— Vai bez manis vēl kāds ir redzējis marķīzi?
— Neviens.
— Vai aptiekā ir ticis izgatavots kāds līdzeklis, par kuru es nekā nezinu?
— Nē.
— Vai Senmerāna kundzei bija ienaidnieki? Vai kādam varētu būt labums no viņas nāves?
— Nē, nē! Mana meita ir viņas vienīgā mantiniece…
— Mans draugs, — teica ārsts, — es neapvainoju nevienu, es runāju tikai par gadījumu, par neuzmanību! Bet es jums saku: pētiet, meklējiet, uzmanieties!
— Kā - no kā?
— Vai varbūt Baruā nav pārskatījies? Viņš ir vecs Un varbūt devis marķīzei no tā dzēriena, kurš pagatavots Nuartjē kungam?
— Jā, bet kā tad viņam pagatavots dzēriens marķīzei varēja būt nāvīgs?
— Jūs taču zināt, ka pie dažām slimībām indes tiek lietotas kā zāles, pie šīm slimībām pieder trieka. Kad biju izlietojis visus pārējos līdzekļus pie Nuartjē kunga, es devu viņam brucīnu, no sākuma mazās, vēlāk lielākās porcijās; pēdējo reizi viņa dzērienā bija sešas simtdaļas grama indes, kas gluži nekaitīga viņam, bet citu, nesagatavotu personu var nonāvēt.
— Mīļais dakter, mana tēva istabas nav nekādā sakarā ar marķīzes istabām, kurās Baruā nekad nav iegājis. Es tomēr domāju, ka jūs, kuru es uzskatu par gudrāko, veiklāko un godprātīgāko cilvēku, esat maldījies.
— Klausieties, Vilfor, — vai jūs citam kādam ārstam tāpat uzticētos kā man? Es viņam visu pateikšu, un mēs līķi uzšķērdīsim.
— Un atradīsit indes pēdas?
— To ne, bet mēs redzēsim, ka šeit nav vainīga vienkārša slimība. Mēs tad jums teiksim, ja bija nolaidība, uzmanīties no saviem apkalpotājiem, ja bija ienaids — sargāties no saviem ienaidniekiem.
— Ak, mans Dievs, ko jūs man iesakāt! — nodrebēdams teica Vilfors. — Tiklidz kāds cits bez jums vēl par to zinās, būtu bez žēlastības vajadzīga tiesas izmeklēšana, izmeklēšana pie manis! Briesmīgi! Tomēr es tam pa- došos, ja jūs uz to pastāvat. Bet, dakter, jūs redzat, ka es esmu bēdu sagrauzts, vai lai es nesu vēl šo kaunu par savu namu? Jūs zināt, ka nevar nodzīvot divdesmit piecus gadus kā prokurors bez ienaidniekiem. Man viņu ir ļoti daudz. Ak, kā viņi gavilētu, kad es no kauna nezinātu, kur likties! Atvainojiet par šīm pasaulīgajām domām, bet jūs esat mans draugs! Dakter, dakter, jūs man nekā neesat sacījis?