— Mans draugs, — teica ārsts, — mans pirmais pienākums ir palīdzēt cilvēkiem. Noglabāsim šo noslēpumu dziļi sirdīs, bet jūs meklējiet, pētiet… varbūt, ka ar to vēl nebeidzas?.. Ja es nemaldos, ja jūs atrodat vainīgo, tad jūs esat ierēdnis un dariet savu pienākumu!
— Paldies, tūkstošreiz paldies, dārgais draugs, — prokurors iesaucās neaprakstāmā priekā, — man nekad nav bijis labāka drauga par jums!
Abi vīri aizgāja.
Morelis bija bāls kā līķis.
„Ak, Dievs, kas par šausmīgu ziņu," viņš domāja, „nabaga Valentīna, kā viņa tik daudz ciešanu izturēs!"
Maksimiliāns uzmanīgi noskatījās abos logos ar sarkaniem priekškariem un trijos logos ar baltiem priekškariem. Pirmajos vēl spīdēja tikai nespoža gaismiņa, Vilfora kundze likās bija izdzēsusi savu lampu, un tikai nakts- lampiņa vāji apgaismoja logus.
Nama otrā galā atvēras viens no balti aizkārtajiem logiem, uz kamīna dega sveca, un kāds tēls likās stāvam pie loga.
Morelis nodrebēja, viņam šķita, it kā viņš dzirdētu kādu elsojam.
Kaut gan nebija iespējams, ka Valentīna būtu viņu pazinusi šajā paslēptuvē, viņam tomēr likās, it kā ēna logā viņu sauktu. Viņa uztrauktais prāts, viņa kvēlojošā sirds to viņam atkārtoja. Un neapdomīgi un neuzmanīgi, kā jau rīkojas tikai jaunībā, viņš atstāja savu paslēptuvi un ar pāris lieliem lēcieniem, nebēdādams nedz par to, ka viņu varētu redzēt, nedz ka viņš varētu izbiedēt Valentīnu, viņš metās puķu dārzā. Tad viņš steidzās cauri caur oranžēriju pie paša nama, uzkāpa pa kāpnēm augšā un atvēra ārdurvis. Nu Morelis pa segām apklātu grīdu nedzirdami steidzās tālāk un bija tik nedabiski uzbudināts, ka nebūtu pat vairs baidījies, ja pats Vilfors būtu gadījies viņam pretim. Viņš bija noņēmies, ka būtu tam tuvojies, visu viņam atklājis, lūdzis tā piedošanu un svētību. Viņš savā uzbudinājumā bija gandrīz vai ārprātā.
Par laimi neviens viņu neredzēja.
Viņš izgāja caur dažām istabām un ejām un pēdīgi nonāca pie kādām pusatvērtām durvīm, caur kurām spīdēja vāja gaisma un bija dzirdamas nopūtas. Pēc Valentīnas nostāstiem viņš bija spējis saprast, kur nu kuras istabas atrodas. Viņš pusatvērtās durvis atvēra līdz galam un iegāja iekšā.
Zem baltas segas, kas klāja visu ķermeni un seju, gulēja nomirusi marķīze, vēl briesmīgāka Moreļa acīs, kopš viņš zināja šausmīgo noslēpumu. Blakus gultai viņš ieraudzīja Valentīnu; logs vēl bija atvērts. Nabaga bērns bija lūdzis Dievu nesakarīgos, aizgrābjošos bērna vārdos. Mēness liegi apgaismoja šo īsta izmisuma skatu.
Morelis nespēja mierīgi noskatīties šinī skatā, kaut gan viņš nebija sentimentāls, — bet redzēt mīļoto Valentīnu raudot, rokas lauzot, to viņš nespēja. Viņš klusi čukstēja viņas vārdu, un meitenes galva pacēlās, un viņas acis nolūkojās viņā stīvi, bet bez izbrīnās. Tik spēji salauzta sirds ne ar ko vairs nevar tikt uztraukta.
Valentīna sniedza viņam roku, par aizbildinājumu rādīja uz apsegto mironi un sāka no jauna raudāt.
Neviens no viņiem neiedrošinājās šinī istabā runāt. Abi kavējās pārtraukt cēlo klusumu. Nāve likās arī viņu lūpas aizslēgusi.
Pēdīgi meitene saņēmās.
— Kā jūs nākat šinī namā, mans draugs? — viņa čukstēja. — Ja nāve jums nebūtu atvērusis durvis, es jums teiktu: „Tūkstoš reižu sveiki!"
— Valentīna, — drebēdams teica Morelis, — es ilgi jūs gaidīju, paliku nemierīgs, nācu jums pretim, dzirdēju kādu runājam par šo nāves gadījumu…
— Un kas tas bija?
Morelis nodrebēja, visa saruna dzīvi stāvēja viņa acu priekšā, viņam likās, it kā viņš caur segu redzētu zilās lūpas, sarautos locekļus.
— Es dzirdēju runājam sulaiņus, — viņš stomījās.
— Bet šurp nākt, tas nozīmē mūs grūst postā, — teica Valentīna bez bailēm un dusmām.
— Piedodiet, — lūdzās Morelis, — es tūdaļ iešu.
— Nē! — atteica Valentīna. — Jūs varētu kāds satikt, šeit jūs esat drošs, tur ir mūsu sargs, — un viņa rādīja uz izdzisušo vecomāti.
— Bet kā bija ar d'Epinē kungu? — čukstēja Morelis.
— Viņš atnāca tanī mirkli, kad mana vecāmāte pēdējo reizi nopūtās, bet mirstot viņa pavēlēja šo laulību noslēgt, cik drīz vien iespējams. Pati nezinādama, viņa mums darīja ļaunu.
Morelis bija pirmajā acumirklī prieka pārsteigts, ka laulāšana nu atlikta. Piepeši viņš izdzirda soļus.
— Tas ir mans tēvs, viņš atstāj savu kabinetu, — čukstēja Valentīna.
— Viņš izvadīja ārstu, — piebilda Morelis.
— Kā jūs to zināt, ka tas bija ārsts? — izbrīnījusies jautāja meitene.
— Es tā domāju.
Tikmēr lejā tikai aizslēgtas durvis uz ielas pusi. Vilfors pats aizbultēja dārza durvis, tad uznāca pa kāpnēm augšā, palika acumirklī stāvot, šaubīdamies, vai iet miroņa istabā vai savā kabinetā. Morelis paslēpās aiz durvju priekškara, Valentīna nepakustējās, lielās sāpes likās nomākušas viņā visas citas jūtas.
Vilfors iegāja savā kabinetā.
— Tagad, — teica Valentīna, — jūs šo namu nevarat vairs atstāt, visas izejas ir aizslēgtas. Ir tikai vēl viena atļauta izeja cauri mana vectēva istabām. Nāciet man līdzi!
— Kurp? — pārsteigts jautāja Morelis.
— Pie mana vectēva, Nuartjē kunga.
— Pie Nuartjē kunga? Apdomājiet labi, Valentīna!
— Esmu visu labi apdomājusi. Viņš ir mūsu vienīgais draugs, mums viņš vajadzīgs… Nāciet!..
— Ak, Valentīna, - kavēdamies teica Morelis, — es izdarīju ārprātīgu darbu, ka ienācu šeit, vai jūs nedarāt vēl ko neprātīgāku, mīļotā draudzene?