— Tikai vienas šaubas man ir — atstāt vienu dārgo vecomāti; bet es jau drīz būšu atpakaļ.
Viņi devās uz Nuartjē istabām, kur salika veco sulaini.
— Baruā, — teica Valentīna, — aizslēdz durvis un nelaid nevienu iekšā!
Nuartjē sēdēja savā atzveltnē, ieklausīdamies katrā mazākajā troksnī. Baruā bija viņam par visu notikušo paziņojis. Viņa acis staroja, kad viņš durvīs ieraudzīja savu mīluli. Meitenes gaitā bija tik daudz nopietnības un svinības, ka vectēvs viņu uzlūkoja jautājoši.
— Mans mīļais vectēv, — viņa teica nopietni, — tu zini, ka pirms stundas nomira mana vecāmāte un ka tagad nav neviena cilvēka bez tevis, kas mani mīlētu. Es tikai tev vienam varu teikt savas bēdas, savas cerības.
Sirmgalvja acis apstiprināja viņas vārdus.
Tad viņa, paņēmusi Moreli pie rokas, teica:
— Paskaties uz šo kungu, tas ir Maksimiliāns Morelis, ļoti godājamā tirgoņa dēls no Marseļas, par kuru tu laikam būsi dzirdējis.
Sirmgalvis deva „jā" zīmi un uzmanīgi un izbrīnījies uzlūkoja jauno cilvēku.
— Maksimiliānam ir nevainojams vārds, kuru viņš darīs slavenu, jo trīsdesmit gados viņš ir jau spahu kapteinis un Goda Leģiona virsnieks. Jā, mīļo vectēt, tu mīli Maksimiliāna kungu?
Sirmgalvja gudrās acis skatījās uz Moreli, it kā gribēdamas teikt: „To es vēl redzēšu." Maksimiliāns saprata šo skatienu.
— Jaunkundz, — viņš teica, — jums ir jāizpilda svēts uzdevums savas vecāsmātes istabā; atļaujiet man dažus acumirkļus parunāties ar Nuartjē kungu.
— Jā, jā, — teica sirmgalvja acis, tad tās nemierīgi uzlūkoja Valentīnu.
— Tu domā, — teica Valentīna, — ka viņš tevi-nesapratīs? Esi mierīgs, mēs tik bieži par tevi esam sarunājušies, ka viņš zina, kā es to daru.
Valentīna savam mīļākajam atnesa krēslu, apkampa sirsnīgi vectēvu un atvadījās no Moreļa, viņam mīļi, kaut gan sērīgi uzsmaidīdama.
Morelis tūdaļ atnesa vārdnīcu, tinti un spalvu un to visu nolika uz galda lampās priekšā.
. — Vispirms atļaujiet man jums sacīt, kas es esmu, ka es Valentīnas jaunkundzi mīlu un kādi ir mani nolūki, — teica Maksimiliāns.
Sirmgalvja cēlais vaigs atstāja tik labu iespaidu uz Moreli, ka viņš savu stāstu iesāka trīsot. Viņš stāstīja, ka iepazinies ar Valentīnu un sācis viņu mīlēt, ka viņa savā nelaimē un vientulībā dalījusies ar viņu jūtās. Viņš runāja par šo stāvokli, par mantas apstākļiem un beigās pārgāja uz savām cerībām un nodomiem tagadnē, ka viņš gribējis sarīkot bēgšanu, aizvest Valentīnu pie savas māsas un tur nogaidīt, kamēr Vilfora dusmas pāries un viņš atļaus abiem salaulāties.
Nuartjē skatiens izrādīja, ka tas nekad nenotiks.
— Vai tad lai es tā nedaru?
— Nē, — atbildēja sirmgalvis.
— Ir vēl cits ceļš, par kuru es domāju, — teica Morelis, — es uzmeklēšu d'Epinē kungu un piespiedīšu viņu izturēties kā pienākas godavīram.
Sirmgalvja skatiens bija jautājošs.
— Kā es to izdarīšu?
— Jā, — atbildēja sirmgalvis.
— Es viņam visu izstāstīšu, un viņš kā godavīrs atkāpsies no savām tiesībām uz Valentīnu. Bet ja viņš neatsakās un, zinādams, ka Valentīna mīl citu, grib tomēr viņu precēt, tad es viņu izaicināšu uz divkauju.
Nuartjē ar neaprakstāmu prieku uzlūkoja šo jauno, nopietno un cēlo vaigu, kurā atspoguļojās visas jūtas, kuras izteica Morelis. Tomēr pēc šā izskaidrojuma sirmgalvis slēdza savas acis trīs reizes par zīmi, ka nav mierā ar viņa nodomu.
— Nē? — iztrūcies jautāja Morelis. — Tātad arī šis priekšlikums nerod jūsu piekrišanu?
— Nē, — teica sirmgalvis.
— Bet ko tad lai es daru? Pēc marķīzes Senmerānas lēmuma laulībai ir jānotiek. Vai tad man nekā nedarīt?
Sirmgalvis sēdēja nekustēdamies.
— Ak, es saprotu, — teica Morelis, — man jānogaida?
- Jā, — atbildēja Nuartjē.
— Bet tas būs mūsu posts! Nabaga Valentīna ir pārāk vāja, viņu piespiedīs kā bērnu! Vai lai es nu eju bez kāda cita apmierinājuma kā vien: gaidit, gaidīt! Dodiet atļauju jūsu dēlameitai man uzticēties!
— Nē, — atteica Nuartjē kungs.
— Vai man labāk runāt ar d'Epinē kungu?
— Nē.
— Mans Dievs, no kā tad man gaidīt palīgu? Vai no debesīm!
Sirmgalvja acis smējās, kā tās vienmēr smējās, kad runāja par debesīm; vecais revolucionārs jakobinietis neticēja nekādām debesīm.
— Paļauties uz gadījumu? — jautāja Morelis.
— Nē.
— Uz jums paļauties?
— Jā.
— Uz jums?
— Jā, — atkārtoja sirmgalvis.
— Jūs taču arī labi saprotat manu jautājumu, mīļais kungs? Atvainojiet, ka es jūs vēlreiz jautāju, bet mana dzīvība ir atkarīga no jūsu atbildes. Vai jums lai mēs pateicamies par savu laimi?
— Jā.
— Vai jūs esat pārliecināts?
— Jā.
— Jūs to apstiprināt? — atkal jautāja Morelis.
— Jā, — arvien atbildēja sirmgalvis, un viņa skatienā bija tik daudz drošas pārliecības, ka nevarēja šaubīties nedz' par viņa gribu, nedz par spējām.
— Ā, paldies, tūkstoškārt paldies! — iesaucās Morelis. — Bet kā jūs bez valodas, bez kustēšanās spēsit pretoties šīm precībām?
Nuartjē vaigu apstaroja smaids, tik savādi kā šīs dzīvās acis nekustīgā sejā.
— Tad lai es tikai gaidu? — jautāja Morelis.
— Jā.
— Bet laulības līgums?..
Tie paši smaidi atkārtojās.
— Vai jūs gribat teikt, ka līgums netiks parakstīts?
— Jā.
— Ak, piedodiet! — iesaucās Morelis. — Kā lai es ticu tik lielai, necerētai laimei? Tātad līgums tiešām paliks neparakstīts?
Jā.
Neskatoties uz šo atkārtoto apgalvojumu, Morelis tomēr neiedrošinājās ticēt: viņam izlikās neiespējami, ka šis gluži bezspēcīgais vīrs varētu izdarīt tādus brīnumus.