— Vai jūs gribat, lai es jums atkārtoju savu solījumu gaidīt? — jautāja Morelis.
Ņuartjē acis cieši skatījās viņā; Morelis saprata, ka viņš kaut ko vēlas.
— Vai lai es zvēru? — viņš jautāja.
— Jā, — nopietnām acīm teica sirmgalvis.
Morelis pacēla roku un zvērēja pie sava goda, ka nogaidīs, ko Nuartjē darīs pret d'Epinē kungu.
— Labi, — teica sirmgalvja acis.
— Tagad, mans kungs, jūs laikam vēlaties, lai es jūs atstāju?
— Jā.
— Vēlreiz neredzējis Valentīnas jaunkundzi?
— Jā.
— Bet nu atvēliet man jūs apkampt kā dēlam tēvu, kā to nupat darīja Valentīna.
Nuartjē acis lūkojās tik laipni, ka Morelis apkampa viņu un noskūpstīja sirmgalvi uz pieres.
Priekšistabā viņš atrada veco Baruā, kurš viņu caur dažādām ejām izvadīja dārzā. Drīz Morelis sasniedza sētmalu, pārkāpa pāri mūrim un atrada savu zirgu. Tik daudzu notikumu uztraukts, bet sirdi apmierināts, viņš iesēdās ratos un ap pusnakti sasniedza savu dzīvokli. Viņš tūdaļ metās gultā, it kā būtu jāizguļ krietnas paģiras.
XVII
De Vilforu ģimenes kapu velve
Divas dienas pēc šiem notikumiem liels ļaužu pūlis bija sapulcējies prokurora dzīvokļa priekšā, un daudz ratu un ekipāžu stāvēja gaidot.
Šo ekipāžu vidū bija kādi savādi rati, kuri likās nākam garāku ceļu; šie melnie, apšūtie rati bija pirmie ieradušies un atveduši marķīza Sen-merāna mirstīgās atliekas. Vienu bēru vietā parīzieši tā varēja noskatīties divās lepnās bērēs. Pavadoņu bija sevišķi liels pulks, jo tiklab Senmerānu ģimene bija viena no visvairāk pazīstamām aristokrātu ciltīm, kas bijušas uzticīgas un kalpojušas augstos amatos karaļiem Ludviķim XVIII un Kārlim X, kā arī pašam prokuroram Vilforam bija sava stāvokļa dēļ daudz pazīstamu.
Kad marķīza līķis bija no ceļa ratiem pārnests uz grezni pušķotiem līķu ratiem, viss brauciens sāka kustēties uz Perlašēzas kapsētu.
Bošāns, Debrē un Šato-Reno savos ratos arī sekoja bēru gājienam. Šato-Reno pirmais izsacīja izbrīnu par marķīzes drīzo nāvi. Viņš vēl nesen bija redzējis marķīzi sveiku, veselu un tik stipru, ka likās, viņa dzīvos vēl simt gadus. Neviens negribēja noticēt, ka viņa mirusi aiz bēdām, arī trieka nelikās īstā slimība, kurai viņa kritusi par upuri. Tikai tanī ziņā visi bija vienisprātis, ka Vilfors vai Valentīna, vai Franss d'Epinē' tikuši par laimīgiem mantiniekiem ar šo savādo, divkārtējo nāves gadījumu.
— Un šis mantojums, kurš sniegsies līdz 100000 lirām gada ienākumu, vēl tiks pavairots ar vecā jakobīniešu revolucionāra Nuartjē kunga nāvi, kurš mirstot atstās tikpat daudz mantas.
— Ak, šiem revolucionāriem ir sīksta dzīvība, — teica žurnālists Bošāns. — Es domāju, viņš pats vēl gribēs mantot pēc saviem mantiniekiem. Viņš ir tas vecais tautas vietnieks no 1793. gada, kurš 1814. gadā teica Napoleonam: „Jūs grimstat, tāpēc ka jūsu valsts ir jauns, spējas augšanas dēl novājinājies koks; aplūkojiet, piemēram, republiku, nāciet uz kaujas lauku ar labu, brīvu konstitūciju tautai, un es jums apsolu pusmiljonu jaunu brīvības karotāju un jaunas Marengo un Austerlicas uzvaras. Domas un idejas nemirst, tās tikai pa laikam guļ, lai mostos vēl spēcīgākas nekā agrāk."
— Jā, viņa laikā bija lielas domas un lieli cilvēki! — teica Albērs. — Mani tagad dara nemierīgu bažas, kā Franss satiks ar šādu revolucionāru vectēvu, kurš negrib šķirties no savas dēlameitas. Bet kur tad Franss ir?
— Vilfora ekipāžā, tas viņu jau uzskata par ģimenes locekli.
Gandrīz vai visur publikā tika risinātas tamlīdzīgas sarunas, bet neviens
nezināja īsto noslēpumu, kurš nospieda Moreli. Pēc apmēram stundas bērinieki nonāca kapsētā, kur ari Morelis bija atnācis un satikās ar saviem draugiem un ari ar Fransu, — bet, ievērodams savu zvērestu, viņš mierīgi sveicināja savu pretinieku, kurš stāstīja par Valentīnas dziļajām skumjām.
Vilforu kapu velve bija celta no baltiem akmeņiem, apmēram divdesmit pēdas augsta, ar priekšistabu un divām nodaļām: viens — Senmerānu, otra — de Vilforu ģimenes piederīgajiem. Abus jaunos zārkus nolika plašajās telpās, un lēni un svinīgi noritēja reliģiozās ceremonijas. Pēc tam maz pamazām bērinieki sāka izklīst. Vilfors aicināja Fransu savā ekipāžā, un viņi kopā sasniedza Vilfora namu. Ne pie savas sievas, ne meitas prokurors nepiegāja, bet ar znotu tūdaļ devās uz savu kabinetu, lai pārrunātu, pēc nelaiķa pavēles, kāzu jautājumu un pasteidzinātu lautību noslēgšanu. Tā kā pēc prokurora apgalvojuma no Valentīnas puses nekādi kavēkļi nevarēja gadīties, tad nosprieda tūdaļ, tai pašā dienā parakstīt laulības līgumu, bet, ievērojot sēras, visus svētkus atlikt. Valentīnai tūdaļ vajadzēja kopā ar Vilfora kundzi doties uz Senmerāna muižu, kur viņa klusumā nodzīvotu, lai tad pēc astoņām dienām turpat noslēgtu civillaulības, jo marķīze bija vēlējusies, lai kāzas notiktu viņu muižā. Tad Franss, jaunais vīrs, varētu atgriezties Parīzē, kamēr Valentīna ar Vilfora kundzi nodzīvotu vientulībā visu sēru laiku. Franss ar visu bija mierā.
— Labi, — teica Vilfors, kurš likās ļoti steidzamies, — esiet tad tik laipns uzgaidīt šeit pusstundu, kamēr salonā ieradīsies Valentīna. Es sūtu pēc notāra, mēs nolasīsim un parakstīsim laulības līgumu, mana sieva ar Valentīnu vēl šovakar dosies ceļā, un jūs pēc astoņām dienām ari ieradīsities muižā uz civillaulībām.
— Man ir tikai vēl viena vēlēšanās, — teica Franss.
— Un tas būtu?
— Ka mani draugi — Albērs de Morserfs un Rauls Šato-Reno, kuri ir mani liecinieki, būtu klāt līguma parakstīšanas brīdī.
— Pusstundā viņi var būt šeit, — teica prokurors. — Vai jūs gribat pats viņus ataicināt, vai lai es lieku tos pasaukt?