— Es iešu pats.
— Labi, mīļais baron, pusstundā jūs būsit atpakaļ un Valentīna būs arī sarīkojusies.
Franss aizgāja.
Tiklīdz viņš bija aizgājis, Vilfors lika teikt savai meitas, lai viņa pusstundā ir gatava un var ierasties salonā, kur būs notārs un d'Epinē ar saviem lieciniekiem.
Šī ziņa visā mājā sacēla lielu uztraukumu. Vilfora kundze tai nemaz negribēja ticēt, un Valentīna tik tikko nepaģība; viņa velti lūkojās apkārt pēc palīdzības. Kad viņa pašlaik gribēja iet pie Nuartjē izsūdzēt savas bēdas, tēvs viņu satika un noveda salonā. Priekšistabā viņa satika veco Baruā, kurš Valentīnu uzlūkoja ar sērīgām acīm. Tūdaļ pēc Valentīnas salonā ienāca arī Vilfora kundze ar savu Eduāru, arī viņa bija uztraukta un noskumusi.
Drīz kļuva dzirdama ratu rībēšana. Pēc dažiem acumirkļiem ienāca Franss ar saviem draugiem un arī notārs, tā ka bija sapulcējušies visi, kam vajadzēja ceremonijā būt klāt.
Valentīna bija tik bāla kā līķis, arī Franss bija acīm redzami dziļi aizkustināts.
Šato-Reno un Albērs uzlūkoja viens otru pārsteigti: bēres sērīgumā likās būt gluži līdzīgas šīm kāzām.
Vilfora kundze sēdēja attāli, galvu noliekusi pie sava dēla, kuru turēja cieši apkamptu kā visu savu dzīves laimi.
Vilfora kunga vaigs bija mierīgs un auksts kā aizvien.
Kad notārs bija uz galda sakārtojis savus papīrus, atsēdies krēslā un uzlicis brilles, viņš jautāja Fransam, kaut gan viņu labi pazina:
— Jūs esat Franss de Kenels, barons d'Epinē kungs?
— Jā, mans kungs, — atbildēja Franss.
Notārs paklanījās un tad paziņoja baronam par Nuartjē kunga testamenta lēmumu, ar kuru Valentīna Vilfora tiek izstumta no mantošanas, ja precas ar d'Epinē kungu. Tomēr, viņš piebilda, ka testaments var tikt apstrīdēts, bet Vilfors lūdza, lai Epinē kungs šo strīdu neceltu viņa — Vilfora — dzīves laikā, bet tikai pēc viņa nāves.
Tiklīdz prokurors bija teicis šos vārdus, kad piepeši ienāca vecais sulainis Baruā.
— Mani kungi, — viņš teica ļoti drošā un cietā balsī, — Nuartjē kungs vēlas tūliņ runāt ar Fransu de Kenelu, baronu d'Epinē kungu.
Vilfors nodrebēja, viņa sieva lika Eduāram noslīdēt uz grīdas, Valentīna stāvēja mēma un nekustīga kā marmora tēls.
Albērs un Šato-Reno saskatījās, vēl vairāk izbrīnījušies.
Notārs uzlūkoja prokuroru.
— Tas nav iespējams, — teica prokurors, — d'Epinē kungs tagad nevar atstāt šo salonu.
— Un tomēr mans kungs vēlas ar barona kungu tūdaļ runāt par ļoti svarīgu lietu, — teica Baruā.
— Sakiet, — atteica prokurors, — ka viņa vēlējums nevar tikt izpildīts!
— Tad mans kungs liks, lai viņu atnes uz šo salonu, — sulainis teica ļoti noteikti.
Vispārējais izbrīns sasniedza augstāko pakāpi. Vilfora kundze it kā pasmaidīja, Valentīna pacēla acis uz augšu — it kā pateikdamās.
— Valentīna, — teica prokurors, — ej un palūko, ko nozīmē šis jaunākais tava vectēva untums!
Valentīna strauji devās uz durvīm, kad Vilfors viņai uzsauca:
— Pagaidi, es tevi pavadīšu!
— Atvainojiet, — Franss nu teica, — tā kā jūsu tēvs vēlas ar mani runāt, tad es steigšos izpildīt viņa vēlēšanos, jo vairāk tāpēc, ka man līdz šim nav bijis gadījums viņam stādīties priekšā.
Un, neļaudams Vilfora sevi atturēt, Franss piecēlās un sekoja Valentīnai, kura ar prieka pilnu sirdi, kā slīkone ķērdamās pie salmiņa, kāpa augšā pa kāpnēm.
Vilfors kungs abiem sekoja.
Morserfs un Šato-Reno saskatījās trešo reizi, vēl vairāk izbrīnījušies.
XVIII
Protokols
Nuartjē sagaidīja nācējus; viņš bija ģērbies melnā un sēdēja savā atzveltnē. Baruā aiz trim ienācējiem aizslēdza durvis.
— Sargies, — Vilfors klusu teica Valentīnai, kura tik tikko spēja apslēpt savu prieku, — ka nesaki kaut ko, kas varētu kavēt precības! Ja tavs vectēvs kaut ko tamlīdzīgu saka, tad ciet klusu! Es tev pavēlu!
Valentīna nosarka, bet nekā neatbildēja.
Vilfors tuvojās savam tēvam.
— Šeit ir d'Epinē kungs, — viņš teica, — kā jūs bijāt vēlējies. Mēs visādā ziņā jau sen ilgojamies pēc šīs satikšanās, un es būšu laimīgs, ja tā pierādīs jums, cik nepamatota ir jūsu pretošanās Valentīnas precībām.
Nuartjē atbildēja tikai ar skatienu, kurš lika prokuroram nodrebēt. Viņš deva Valentīnai zīmi, lai tā pienāk tuvāk.
Pateicoties savai veiklībai sarunā ar vectēvu, viņa drīz vien atrada, ka viņš vēlas vārdu „atslēga".
Tad viņa sekoja sirmgalvja acīm, kuras norādīja uz kādu atvilktni mazā skapītī, kas stāvēja starp logiem.
Viņa atvēra šo atvilktni un tur tiešām atrada atslēdziņu.
Kad Valentīna bija pārliecinājusies, ka viņa atradusi īsto atslēgu, viņa sekoja vectēva skatienam, kurš norādīja uz kādu rakstāmgaldu, kurā, kā vispār domāja, atradās tikai mazsvarīgi papīri.
— Vai atvērt šo rakstāmgaldu? — jautāja Valentīna.
— Jā, — teica sirmgalvis.
Valentīna izņēma kādu paku papīru un jautāja:
— Vai tu šos vēlies?
— Nē, — atteica Nuartjē kungs.
Tā viņa izcilāja visus papīrus, bet neviens nebija tas, kuru sirmgalvis vēlējās.
— Bet nu vairāk nekā nav iekšā, — viņa teica.
Sirmgalvis paskatījās uz vārdnīcu.
Valentīna pēc viņa aizrādījumiem sameklēja vārdu „noslēpums".
— A, te ir kāds noslēpums? — viņa jautāja.
— Jā.
— Un kas zina šo noslēpumu?
Sirmgalvis lūkojās uz durvīm.
— Baruā? — viņa jautāja.
— Jā.
— Vai pasaukt viņu?
— Jā.