Valentīna paklausīja.
Franss bija gluži mēms no izbrīna, kamēr Vilfors izrādīja lielākās nepacietības zīmes.
Ienāca vecais sulainis Baruā.
— Baruā, — teica Valentīna, — mans vectēvs tev pavēl ar šo atslēgu atvērt slepenu atvilktni šinī rakstāmgaldā, kur ir apslēpts kaut kas, ko jūs zināt.
Vecais sulainis uzlūkoja savu kungu.
„Paklausi!" teica sirmgalvja acis.
Baruā piegāja pie galda, atcēla kādu dēli un izņēma ar melnu lentīti pārsietu papīru vīšķi.
— Vai cienījamais kungs vēlas šo? — jautāja vecais sulainis.
— Jā.
— Un kam lai es dodu šos papīrus? Vai Vilfora kungam?
— Nē.
— Valentīnas jaunkundzei?
— Nē.
— D'Epinē kungam?
— Jā.
Pārsteigts Franss d'Epinē panāca soli uz priekšu.
— Vai man, mans kungs? — viņš jautāja.
— Jā.
Franss paņēma papīrus no sulaiņa rokām un skaļi lasīja:
— „Pēc manas nāves nododams manam draugam ģenerālim Dirānam, viņš turpretī tos atstās savam dēlam pēc savas nāves ar noteiktu pavēli uzglabāt tos, it kā tie būtu vissvarīgākie dokumenti."
— Bet ko tad lai es ar tiem daru? — jautāja Franss.
— Uzglabājiet tos, tā kā tie būtu aizzīmogoti, — aši teica Vilfors.
— Nē, nē, — atbildēja sirmgalvja acis.
— Tu laikam vēlies, vectēv, lai d'Epinē kungs tos lasa? — jautāja Valentīna.
— Jā.
— Jūs dzirdat, barona kungs, mans vectēvs lūdz jūs šos papīrus lasīt.
— Nu, tad apsēdīsimies, — dusmīgi teica prokurors, — tas var daudz laika aizņemt.
— Jā, — teica vectēvs.
D'Epinē turēja papīrus rokā, sirmgalvja acis lūdza viņu lasīt.
Visā istabā valdīja nāves klusums, kad Franss sāka lasīt:
— „izvilkums no protokola par sēdi bonapartistu klubā Sen- žaka ielā 5. februārī, 1815. gadā."
Franss piepeši apstājās.
— Februāra 5. diena ir tā diena, kad mans tēvs tika nokauts.
Valentīna un Vilfors sēdēja mēmi, tikai Nuartjē acis sacīja:
— „Lasiet tālāk!"
— Bet mans tēvs tika nokauts, kad viņš atstāja šo klubu! — iesaucās Franss.
„Lasiet!" viņu lūdza sirmgalvja skatiens.
Franss lasīja tālāk:
— „Apakšā parakstījušies: Luijs Zaks Borepers, artilērijas pulkvedis, Etjēns Dišampī, brigādes ģenerālis, un Klods Lešarpels, mežu un ūdeņu direktors, izskaidrojam ar šo, ka februāra 4. dienā no Elbas salas pienāca vēstule, kura ieteica mums ģenerāii Flavienu de Kenelu. Kenels bija dienējis pie ķeizara Napoleona no 1804. līdz 1813. gadam un laikam bija arī uzticīgs Napoleonam, neskatoties uz barona d'Epinē titulu, kuru viņam bija dāvājis karalis Ludviķis XVIII.
Atsaucoties uz šo vēstuli no Elbas, tika rakstīts ģenerālim Kenclam un viņš tika lūgts piedalīties sēdē februāra 5. dienā.
Biļetē, kura viņam tika sūtīta, nebija minēta ne iela, ne nama numurs, kur notika kluba sēdes, arī paraksta nebija, bet bija teikts, ka Kenelu var aizvest, ja viņš vēlas piedalīties.
Sēdes tika noturētas no pulkstens deviņiem vakarā līdz pulkstens divpadsmitiem naktī.
Ap pulkstens deviņiem kluba prezidents ieradās pie ģenerāļa Kenela, un tas bija gatavs viņam sekot.
Prezidents teica, ka kluba viela tiek turēta noslēpumā, un ģenerālim tāpēc jāļauj sev aizsiet acis un jāapsolās apsēju nenoņemt.
Ģenerālis ar goda vārdu apsolījās to izpildīt un apņēmās nelūkot izpētīt, kurp viņš tiek vests.
Ģenerāļa rati stāvēja gatavi braukšanai, bet prezidents izskaidroja viņam, ka nav iespējams braukt ar viņa ratiem, jo, kaut ari ģenerāļa acis ir aizsietas, tad tomēr kučieris zinās, kurp viņš braucis.
„Ko tad mes darīsim?" jautāja Kenels.
„Man šeit ir savi rati," atteica prezidents.
„Vai tad jūsu kučieris ir tik drošs, ka viņam var uzticēt noslēpumu, kuru mans kučieris neparko nedrīkst zināt?"
„Jā, mūsu kučieris ir kluba loceklis," teica prezidents, „mūs vedīs valsts padomnieks."
„Ak," iesaucās ģenerālis Kenels, „tad mums draudēs citas briesmas, proti, tās, ka mēs tiksim izgāzti!"
Mēs pieminam šo joku tāpēc, ka tas arī liecina — neviens netika piespiedis Kenelu doties uz kluba sapulci, bet ka viņš gāja pēc paša brīvas gribas.
Kad visi kungi sēdēja ratos, ģenerālis atļāva, ka viņam tiek aizsietas acis.
Braucot prezidents pamanīja, ka ģenerālis lūkoja attaisīt acu apsēju, un atgādināja viņam par viņa solījumu.
„Jā, taisnība gan," teica Kenels.
Pie kluba ģenerālis izkāpa un, atbalstīdamies uz prezidenta roku, ienāca sapulces zālē.
Sapulce bija jau sākusies; locekļu bija sanācis labs pulks, lai iepazītos ar jauno viesi — ģenerāli Kenelu. Istabas vidū ģenerālim lika no acīm noņemt apsēju, un viņš šeit ieraudzīja daudz pazīstamu seju un lielu sapulci, par kuras pastāvēšanu viņam nebija bijis ne jausmas.
Sapulcētie lūkoja iepazīties ar viņa uzskatiem, bet viņš atsaucās uz vēstuli no Elbas."
Franss piepeši pārtrauca lasīšanu.
— Mans tēvs, — viņš teica, — bija karaļa piekritējs, rojālists, tātad nevajadzēja nemaz taujāt pēc viņa uzskatiem, kuri bija diezgan pazīstami.
— Un no turienes cēlās mans sakars ar jūsu tēvu! — iesaucās prokurors. — Līdzīgi domājoši ļaudis mēdz tikt par biedriem.
Bet, paklausīdams Nuartjē skatienam, Franss turpināja lasīšanu.
— „Tad prezidents uzrunāja ģenerāli Kenelu, lai viņš noteikti izsacītu savas domas, bet Kenels atbildēja, ka viņš vispirms gribot zināt, ko no viņa vēloties.
Nu viņam nolasīja priekšā vēstuli no Elbas, kurā ģenerālis Kenels bija tēlots kā vīrs, uz kura palīdzību var paļauties. Tur bija arī runa par varbūtību, ka Napoleons atgrieztos no Elbas, un bija apsolīta otra, plašāka vēstule ar kuģi „Faraons", kura īpašnieks Morelis un kapteinis Leklērs esot uzticīgi Napoleonam.
Pēc vēstules nolasīšanas ģenerālis Kenels, uz kura pabalstu kluba locekļi tik cieti bija paļāvušies, klusēja un nepatikā sarauca uzacis.